Pulciņi un nodarbības bērnudārzā

11. oktobris, 2018 pl. 8:56, Nav komentāru

Nupat Ketes Mājā atsākušās visas interešu izglītības nodarbības un pāris pirmo nedēļu laikā lielākajā daļā pulciņu vietas jau aizpildījušās. Pirmsskolā pulciņu lieta mēdz būt mazliet nesaprotama. Pirmkārt, uz kuru no visiem pulciņiem mans bērns grib iet? Uz kurām nodarbībām es gribu, lai mans bērns iet? Kuras nodarbības manam bērnam ieliks būtiskus pamatus saistībā ar to, kas viņš būs/grib būt nākotnē?

Otrkārt, kad mazie deguni to pulciņu lietu ir apostījuši, sākas nākamie pārbaudījumi vecākiem- "šodien gribu iet, rīt negribu un parīt atkal gribu". Kā saprast, kādu iemeslu dēļ bērns pēkšņi vairs negrib iet uz nodarbību?

Varbūt kaut kas patiešām nav kārtībā? Tiešām var būt, ka skolotājs vai pasniegšanas veids nav konkrēta bērna personībai atbilstošs, vai arī izvēlētā nodarbība nesaskan ar bērnam nepieciešamo pašizpausmes veidu.

Taču visbiežāk ir vērojams mazliet cits scenārijs. Reizēm bērni izvēlas iet uz konkrētām nodarbībām, jo draugi no grupiņas arī iet un tas liekas kaut kas interesants un aizraujošs, turklāt skolotāja vienmēr smaidīga un draudzīga. Nodarbībā mēdz pavērties mazliet cita aina. Izrādās te arī ir uzvedības noteikumi, kas jāievēro un tas gluži nesaskan ar gaidām. Tāpat, ir arī jāstrādā un viss nemaz nav tik viegli kā sākumā likās - sākot jau ar to, ka tā ir nodarbība, kuras laikā ir jākoncentrējas, kā arī jāpilda dažādi vingrinājumi. Nākamajā reizē, kad skolotāja atnāk pakaļ, uz nodarbību pēkšņi vairs negribās iet. Ar draugiem grupiņā tiek spēlēta interesanta spēle, neviens neko īpašu neliek darīt un vispār es var darīt ko gribu un kā gribu (nu gandrīz :) )!

Nodarbības un pulciņi gan ir dažādi. Es pat teiktu, ka dažām nodarbībām ir drīzāk terapeitisks efekts un to laikā bērni atslābinās, ieiet savā pasaulē, izliek savas emocijas un sajūtas attiecīgajā tehnikā. Nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ir tikai brīvs, radošs lidojums.

Savukārt citās nepieciešams pielikt zināmas pūles. Pirmkārt nodarbībai ir noteikts sākums un beigas un visu nodarbības laiku ir nepieciešams koncentrēties uz notiekošo. Mazam bērnam tas ir ļoti grūti. Pašiem mazākajiem nodarbības nav ilgākas par 30 minūtēm. Lielākiem bērniem no 45 minūtēm līdz stundai. Turklāt skolotājs nodarbību veido tā, lai intensīvāki koncentrēšanās brīži mītos ar atslābinošākiem uzdevumiem. Tāpat tiek strādāts uz konkrētu spēju un prasmju attīstību un, lai to izdarītu, tiek doti dažādi vingrinājumi. Pirmsskolas vecuma bērnu nodarbībās klātesošs ir spēles elements un visbiežāk bērni vingrinās paši to neapzinoties. Tomēr mēdz būt arī reizes, kad atsevišķi uzdevumi liekas grūti un nepatīkami (tas, protams, katram bērnam ir atšķirīgi).

Vadot jogas nodarbības es šo esmu pieredzējusi ne reizi vien. 4 gadu laikā man ir bijuši tikai pāris bērni, kuriem joga kaut kādu iemeslu dēļ nav derējusi. Lielākoties es redzu to, ka atsevišķiem bērniem ir grūti pieņemt nodarbības uzvedības noteikumus (stāsts par robežām), vēl dažiem vienkārši ir slinkums vai motivācijas trūkums (kāpēc man jādara kaut kas, kas ir grūti un uzreiz nesanāk), vēl kādam nepieciešams ļoti daudz individuālas uzmanības, kuru es nodarbībā ar 10 bērniem diemžēl nevaru sniegt.

Savukārt manis pašas sešgadniece vakar paziņoja, ka uz baletu negrib iet. Vērojot savu bērnu, man ir sajūta, ka viņa sevi vislabāk izpauž ar kustībām, tomēr arī mani māc šaubas. Ja nu es viņu sūtu dejot, cerot caur viņu realizēt pašas nepiepildīto sapni? Un tieši šī iemesla dēļ mums vasarā bija vairākas sarunas un, goda vārds, viņa pati izvēlējās iet uz baletu. Divas reizes nedēļā viņa apmeklē arī laikmetīgo deju bērniem ārpus bērnudārza. Tur viņai ļoti patīk. Viņi spēlē spēles un viņa brīvi sevi izpauž caur kustību.
Pēc augstāk minētā paziņojuma es viņu nosēdināju birojā uz sarkanā dīvāna un noprasīju: "Kas notiek? Kāpēc tu negribi iet uz baletu?". Viņa griežas prom, izvairās, negrib atbildēt, sāk runāt par kaut ko citu. Es: "Pasaki man, kas tev baletā patīk, kas nepatīk. Ko tu gribi?". Vēlreiz mēģina izlocīties, bet es neatkāpjos, līdz beidzot- "tur jāstiepjās, es negribu stiepties. Man patīk brīvi dejot, tā kā es gribu.."

Mēs ilgi un dikti runājām. Es stāstīju, ka stiepties un mācīties kustības ir tāpat kā mācīties lasīt. Lai varētu brīvi lasīt, ir jāiemācās burti. Un tas nav viegli. Lai varētu brīvi dejot, ir jāstiepjās, jāvingrinās un jāiemācās kustības, no kurām beigās var salikt deju. Tāpat kā teikumus no vārdiem. Tad es parādīju kustību piemērus. Ja es mēģinu ar savu ķermeni parādīt puķes ziedlapas, kā izskatās labāk - vai tad ja es noliecos uz sāniem tikai šitik (30 grādos) vai šitik (90 grādos). Abas vienojāmies, ka ja noliecas vairāk, ir smukāk. Viņa arī pamēģināja. Sāp sāni. Man arī sāp, bet pavisam nedaudz un tā, ka var izturēt. Ja daudz vingrināšos, tad vairs nesāpēs. Pēc tam mēs runājām par ko citu, bet pašā vakarā pirms gulētiešanas es jautāju: "Tad tu iesi piektdien uz baletu?" un viņa teica jā!

Šorīt no rīta audzinātājai piekodināju, ka mēs visu esam izrunājušas un mans bērns ies uz baletu vai viņai konkrētajā dienā to gribas, vai ne. Mēs, vecāki, esam tie, kas dod bērniem iespēju mācīties pašdisciplīnu. Vai varat iedomāties, cik bērnam grūti ir sevi disciplinēt, ja pat mums, pieaugušajiem, uznāk lielais slinkums un negribas iet uz treniņu, kori vai vēl kādām nodarbībām, kas parasti sagādā prieku. Bet tad, kad esam sevi pievarējuši, pēc nodarbības ir milzīgs gandarījums!

Mēs, Ketes Mājā, parasti iesakām ievērot konsekvenci. Ja bērns ir izdomājis apmeklēt konkrētas nodarbības, vienojieties, ka šīs nodarbības tiks apmeklētas noteiktu laiku, piemēram, līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam bērnam tiek dota iespēja atteikties un mēģināt ko citu, vai turpināt. Šis gan darbojas tikai gadījumā, ja pie negribēšanas iet uz nodarbību, vainojams slinkums vai problēmas ar robežām un pašdisciplīnu. Cita lieta, ja bērnam konkrētā nodarbība absolūti neder un nepatīk. To vislabāk var noteikt, vērojot kāds bērns iznāk no nodarbības un aprunājoties ar skolotāju. Ja bērns pēc vairākām nodarbībām ir sašļucis, noskumis, dusmīgs, neieinteresēts, tad iespējams, ka konkrētā nodarbība bērnam tiešām nav piemērota.

Mēs pieļaujam 'izmēģinājuma" nodarbības, tāpēc bērns, kuram šī ir pirmā pieredze ar jebkāda veida nodarbībām var izmēģināt, kas tā māksla, joga, biodeja vai balets īsti ir. Tomēr reizēm arī no izmēģināšanas daudz kas skaidrāks nekļūst - vismaz ne vecākiem. Ja pirmsskolas vecuma bērnam uzdosiet jautājumu "kā gāja?" viņš labākajā gadījumā atbildēs "labi", vai arī neteiks vispār neko. Veiksmīgāk būtu uzdot jautājumu "tev patika?", vai "gribi iet vēl?". Es pēdējo divu gadu laikā ar savu meitu izmēģinu taktiku - "pasaki trīs lietas kas tev patika un trīs lietas, kas tev nepatika". Tas gan manā mājā notiek abos virzienos - arī man jāpasaka trīs lietas kas man kādā notikumā (vai pa visu dienu kopā) patika un nepatika. Un tas strādā! Pēc viņas atbildēm man parasti ir skaidrs cik nozīmīga tā patika/nepatika ir :)

Lai radoši un priecīgi!

Līva Kupča

Pulciņi un nodarbības bērnudārzā

Nav komentāru

Komentēt

Jaunākie ieraksti