Pulciņi un nodarbības bērnudārzā

11. okt. 2018, Nav komentāru

Nupat Ketes Mājā atsākušās visas interešu izglītības nodarbības un pāris pirmo nedēļu laikā lielākajā daļā pulciņu vietas jau aizpildījušās. Pirmsskolā pulciņu lieta mēdz būt mazliet nesaprotama. Pirmkārt, uz kuru no visiem pulciņiem mans bērns grib iet? Uz kurām nodarbībām es gribu, lai mans bērns iet? Kuras nodarbības manam bērnam ieliks būtiskus pamatus saistībā ar to, kas viņš būs/grib būt nākotnē?

Otrkārt, kad mazie deguni to pulciņu lietu ir apostījuši, sākas nākamie pārbaudījumi vecākiem- "šodien gribu iet, rīt negribu un parīt atkal gribu". Kā saprast, kādu iemeslu dēļ bērns pēkšņi vairs negrib iet uz nodarbību?

Varbūt kaut kas patiešām nav kārtībā? Tiešām var būt, ka skolotājs vai pasniegšanas veids nav konkrēta bērna personībai atbilstošs, vai arī izvēlētā nodarbība nesaskan ar bērnam nepieciešamo pašizpausmes veidu.

Taču visbiežāk ir vērojams mazliet cits scenārijs. Reizēm bērni izvēlas iet uz konkrētām nodarbībām, jo draugi no grupiņas arī iet un tas liekas kaut kas interesants un aizraujošs, turklāt skolotāja vienmēr smaidīga un draudzīga. Nodarbībā mēdz pavērties mazliet cita aina. Izrādās te arī ir uzvedības noteikumi, kas jāievēro un tas gluži nesaskan ar gaidām. Tāpat, ir arī jāstrādā un viss nemaz nav tik viegli kā sākumā likās - sākot jau ar to, ka tā ir nodarbība, kuras laikā ir jākoncentrējas, kā arī jāpilda dažādi vingrinājumi. Nākamajā reizē, kad skolotāja atnāk pakaļ, uz nodarbību pēkšņi vairs negribās iet. Ar draugiem grupiņā tiek spēlēta interesanta spēle, neviens neko īpašu neliek darīt un vispār es var darīt ko gribu un kā gribu (nu gandrīz :) )!

Nodarbības un pulciņi gan ir dažādi. Es pat teiktu, ka dažām nodarbībām ir drīzāk terapeitisks efekts un to laikā bērni atslābinās, ieiet savā pasaulē, izliek savas emocijas un sajūtas attiecīgajā tehnikā. Nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ir tikai brīvs, radošs lidojums.

Savukārt citās nepieciešams pielikt zināmas pūles. Pirmkārt nodarbībai ir noteikts sākums un beigas un visu nodarbības laiku ir nepieciešams koncentrēties uz notiekošo. Mazam bērnam tas ir ļoti grūti. Pašiem mazākajiem nodarbības nav ilgākas par 30 minūtēm. Lielākiem bērniem no 45 minūtēm līdz stundai. Turklāt skolotājs nodarbību veido tā, lai intensīvāki koncentrēšanās brīži mītos ar atslābinošākiem uzdevumiem. Tāpat tiek strādāts uz konkrētu spēju un prasmju attīstību un, lai to izdarītu, tiek doti dažādi vingrinājumi. Pirmsskolas vecuma bērnu nodarbībās klātesošs ir spēles elements un visbiežāk bērni vingrinās paši to neapzinoties. Tomēr mēdz būt arī reizes, kad atsevišķi uzdevumi liekas grūti un nepatīkami (tas, protams, katram bērnam ir atšķirīgi).

Vadot jogas nodarbības es šo esmu pieredzējusi ne reizi vien. 4 gadu laikā man ir bijuši tikai pāris bērni, kuriem joga kaut kādu iemeslu dēļ nav derējusi. Lielākoties es redzu to, ka atsevišķiem bērniem ir grūti pieņemt nodarbības uzvedības noteikumus (stāsts par robežām), vēl dažiem vienkārši ir slinkums vai motivācijas trūkums (kāpēc man jādara kaut kas, kas ir grūti un uzreiz nesanāk), vēl kādam nepieciešams ļoti daudz individuālas uzmanības, kuru es nodarbībā ar 10 bērniem diemžēl nevaru sniegt.

Savukārt manis pašas sešgadniece vakar paziņoja, ka uz baletu negrib iet. Vērojot savu bērnu, man ir sajūta, ka viņa sevi vislabāk izpauž ar kustībām, tomēr arī mani māc šaubas. Ja nu es viņu sūtu dejot, cerot caur viņu realizēt pašas nepiepildīto sapni? Un tieši šī iemesla dēļ mums vasarā bija vairākas sarunas un, goda vārds, viņa pati izvēlējās iet uz baletu. Divas reizes nedēļā viņa apmeklē arī laikmetīgo deju bērniem ārpus bērnudārza. Tur viņai ļoti patīk. Viņi spēlē spēles un viņa brīvi sevi izpauž caur kustību.
Pēc augstāk minētā paziņojuma es viņu nosēdināju birojā uz sarkanā dīvāna un noprasīju: "Kas notiek? Kāpēc tu negribi iet uz baletu?". Viņa griežas prom, izvairās, negrib atbildēt, sāk runāt par kaut ko citu. Es: "Pasaki man, kas tev baletā patīk, kas nepatīk. Ko tu gribi?". Vēlreiz mēģina izlocīties, bet es neatkāpjos, līdz beidzot- "tur jāstiepjās, es negribu stiepties. Man patīk brīvi dejot, tā kā es gribu.."

Mēs ilgi un dikti runājām. Es stāstīju, ka stiepties un mācīties kustības ir tāpat kā mācīties lasīt. Lai varētu brīvi lasīt, ir jāiemācās burti. Un tas nav viegli. Lai varētu brīvi dejot, ir jāstiepjās, jāvingrinās un jāiemācās kustības, no kurām beigās var salikt deju. Tāpat kā teikumus no vārdiem. Tad es parādīju kustību piemērus. Ja es mēģinu ar savu ķermeni parādīt puķes ziedlapas, kā izskatās labāk - vai tad ja es noliecos uz sāniem tikai šitik (30 grādos) vai šitik (90 grādos). Abas vienojāmies, ka ja noliecas vairāk, ir smukāk. Viņa arī pamēģināja. Sāp sāni. Man arī sāp, bet pavisam nedaudz un tā, ka var izturēt. Ja daudz vingrināšos, tad vairs nesāpēs. Pēc tam mēs runājām par ko citu, bet pašā vakarā pirms gulētiešanas es jautāju: "Tad tu iesi piektdien uz baletu?" un viņa teica jā!

Šorīt no rīta audzinātājai piekodināju, ka mēs visu esam izrunājušas un mans bērns ies uz baletu vai viņai konkrētajā dienā to gribas, vai ne. Mēs, vecāki, esam tie, kas dod bērniem iespēju mācīties pašdisciplīnu. Vai varat iedomāties, cik bērnam grūti ir sevi disciplinēt, ja pat mums, pieaugušajiem, uznāk lielais slinkums un negribas iet uz treniņu, kori vai vēl kādām nodarbībām, kas parasti sagādā prieku. Bet tad, kad esam sevi pievarējuši, pēc nodarbības ir milzīgs gandarījums!

Mēs, Ketes Mājā, parasti iesakām ievērot konsekvenci. Ja bērns ir izdomājis apmeklēt konkrētas nodarbības, vienojieties, ka šīs nodarbības tiks apmeklētas noteiktu laiku, piemēram, līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam bērnam tiek dota iespēja atteikties un mēģināt ko citu, vai turpināt. Šis gan darbojas tikai gadījumā, ja pie negribēšanas iet uz nodarbību, vainojams slinkums vai problēmas ar robežām un pašdisciplīnu. Cita lieta, ja bērnam konkrētā nodarbība absolūti neder un nepatīk. To vislabāk var noteikt, vērojot kāds bērns iznāk no nodarbības un aprunājoties ar skolotāju. Ja bērns pēc vairākām nodarbībām ir sašļucis, noskumis, dusmīgs, neieinteresēts, tad iespējams, ka konkrētā nodarbība bērnam tiešām nav piemērota.

Mēs pieļaujam 'izmēģinājuma" nodarbības, tāpēc bērns, kuram šī ir pirmā pieredze ar jebkāda veida nodarbībām var izmēģināt, kas tā māksla, joga, biodeja vai balets īsti ir. Tomēr reizēm arī no izmēģināšanas daudz kas skaidrāks nekļūst - vismaz ne vecākiem. Ja pirmsskolas vecuma bērnam uzdosiet jautājumu "kā gāja?" viņš labākajā gadījumā atbildēs "labi", vai arī neteiks vispār neko. Veiksmīgāk būtu uzdot jautājumu "tev patika?", vai "gribi iet vēl?". Es pēdējo divu gadu laikā ar savu meitu izmēģinu taktiku - "pasaki trīs lietas kas tev patika un trīs lietas, kas tev nepatika". Tas gan manā mājā notiek abos virzienos - arī man jāpasaka trīs lietas kas man kādā notikumā (vai pa visu dienu kopā) patika un nepatika. Un tas strādā! Pēc viņas atbildēm man parasti ir skaidrs cik nozīmīga tā patika/nepatika ir :)

Lai radoši un priecīgi!

Līva Kupča

KĀ BĒRNI MĀCĀS LASĪT

4. okt. 2018, Nav komentāru

Kā jau tas mēdz gadīties, ik pa laikam uzrodas visādi interesanti resursi ar ko gribas padalīties, kas iedvesmo un rosina domas. Šoreiz iztulkojām rakstu, kurā aprakstīts, kas notiek smadzenēs, kad bērns mācās lasīt. Dažkārt lasītprasmi mēdzam uzskatīt par kaut ko, kas neizbēgami notiek, dažreiz gaidām kādu mistisko klikšķi, jo cik nav pieredzēts, ka bērns burto, burto un tad pēkšņi vienā jaukā dienā saprot izburtoto :) Bet dažreiz tik ļoti fokusējamies uz to, ka bērnam mūsu iedomātā vecumā obligāti jālasa, ka mazliet pārspīlējam un bērnā lasīšanas prieku vienkārši nogalinām.

Šeit par to, kādiem procesiem jānotiek smadzenēs, lai bērns iemācītos lasīt. Ja gribas šos procesus atbalstīt, tad ļoti nopietni iesakām padomāt par bērnu smadzeņu veselību. Speciālisti iesaka: kvalitatīvs miegs, svaigs gaiss, tīrs ūdens, fiziskas aktivitātes! Smadzeņu veselību ļoti nelabvēlīgi ietekmē stress (tāpēc maziem bērniem būtisks ir ritms), gaisa piesārņojums, elektronisko ierīču lietošana, kas maziem bērniem rada palielinātu atkarību risku, kā arī dažādi neveselīgi ēdieni un dzērieni (ir pierādīts, ka konkrētas pārtikas piedevas bērnos rada uzvedības problēmas).

Vēl maza atkāpe par lasīšanas vingrinājumiem. Lasīšana nenotiek tāpat vien. Skaidrs, ka, lai iemācītos lasīt, ir jāvingrinās. Tomēr, kā zināms, vecāki mēdz būt ļoti centīgi un dažreiz, vēlot savam bērnam to labāko, aizsteidzas mazliet pa priekšu.

Nu iedomājieties, piemēram, jogas nodarbību, kur cilvēkam, kas pirmo reizi to apmeklē, dod tik grūtus vingrinājumus, ka tos nav iespējams izpildīt. Turklāt skolotājs, kaut arī sākumā pacietīgs, beigās smagi nopūšas, vai vēl ļaunāk - sāk kliegt par to, ka cilvēks nevar izdarīt neko, ko prasa. Nodarbības beigās visticamāk radīsies domas - es neko nevaru, man nesanāk un es uz jogu vairs nekad neiešu! Bērniem ir līdzīgi. Tiklīdz izdarām pārāk lielu spiedienu, kas nav sabalansēts ar bērna fiziskajām un bioloģiskajām spējām, tā nogalinām bērnā jebkādu vēlmi lasīt. Svarīgi, lai lasīšanas process sagādātu prieku. Un tas patiešām ir priecīgi, ja to nepārvērš kaut kādā obligātā pienākumā, kuru mēģinot izpildīt turklāt netiek piepildītas bērnam svarīgu pieaugušo gaidas.

Iedomājieties kāda izskatās pasaule, ja mēs nesaprotam rakstīto tekstu (droši vien katrs to ir piedzīvojis kādā ārzemju ceļojumā). Un tad lēnām notiek "brīnums". Bērns izlasa vārdu "piens" uz tās pakas, kas katru rītu stāv uz galda. Tad, ejot pa ielu, noskaidrojas, ka aiz tām tur durvīm ir frizētava, bet šo ielu sauc Tukuma iela. Pasaule kļūst lielāka! Un vai tad tas nav aizraujoši? :)

Oriģināls: “Explainer: How the brain changes when we learn to read”,
Nicola Bell, The Conversation, May 10, 2017
Tulkojums: Līva Kupča

Kā mainās smadzenes, mācoties lasīt

Šobrīd tu lasi šos vārdus bez īpašas piepūles. Tavas acis kustās gluži vai zibens ātrumā no vienas lapas malas uz otru, kaut kādā brīnumainā veidā uztverot šo melno ķeburu nozīmi. Lasīšana priekš tevis ir ne tikai viegla, bet pat automātiska. Skatīties uz vārdu un to nelasīt, ir gandrīz neiespējami, jo rakstītās valodas uztvere un apstrāde notiek momentāni.
Un, kaut arī gribētos uzskatīt, ka lasīšana ir mūsu “gēnos” un ir pašsaprotama – neļaujiet sevi apmuļķot. Iemācīties lasīt nav viegli. Tas pat nav dabiski.

Pirmie rakstītās valodas piemēri tiek datēti ar laiku pirms apmēram 5000 gadiem, kas ir pavisam nesen, ja to salīdzina ar 60 000 gadu ilgu periodu, kurā cilvēki sazinās mutvārdos.
Tas nozīmē, ka mūsu smadzenēm nav bijis pietiekami daudz laika, lai attīstītu smadzeņu tīklojumu, kurš nodrošinātu iedzimtu lasītprasmi. Mums šis tīklojums ir jāattīsta pašiem – mācoties un vingrinoties.

KĀ SMADZENES MĀCĀS LASĪT

Smadzenes sevi konstanti reorganizē. Katru reizi, kad mēs iemācāmies ko jaunu, saiknes starp neironiem, kas ļauj mums izpildīt jauno prasmi, kļūst stiprākas. Bērnībā smadzenes ir ļoti pielāgoties spējīgas, tāpēc bērni visvairāk iemācās pirms sasniedz pusaudžu gadus.

Smadzenēs nav nekāda “lasīšanas centra”, kas brīnumainā kārtā materializējas, kad bērns iemācās lasīt. Tā vietā attīstās neironu tīklojums, kas savieno tās smadzeņu daļas, kas iepriekš nebija saistītas. Lasīšana ir veids, kā mēs uztveram valodu ar redzi. Tas nozīmē, kas lasītprasme veidojas uz jau esošiem pamatiem – prasmes atpazīt vizuālus stimulus un spējas saprast mutvārdu valodu.

VĀRDA CEĻOJUMS

Kad pieredzējis lasītājs sastopas ar rakstītu vārdu, šī informācija caur acīm ceļo uz smadzeņu pakauša daivu, kur tā tiek apstrādāta kā jebkurš cits vizuāls stimuls.
No turienes tā ceļo uz vietu smadzenēs, ko mēdz dēvēt par smadzeņu "vēstuļu kastīti”. Tā ir vieta, kur melnie ķeburi tiek atpazīti kā burti vārdā. Šī ir nozīmīga pietura vārda ceļojumā, jo šī “vēstuļu kastīte” attīstās kā lasīt mācīšanās rezultāts. Pavisam maziem bērniem un pieaugušajiem, kuri neprot lasīt, šādas vietas smadzenēs nav. Tā ir mazāk aktīva cilvēkiem, kuriem ir disleksija, jo viņu smadzenēs bioloģisku atšķirību dēļ, teksts tiek apstrādāts savādāk. Šajā “vēstuļu kastītē” glabājas burti un vārdi, kas ir simboli, nevis individuāli iegaumētas formas un raksti. Šī iemesla dēļ pieredzējis lasītājs ātri atpazīst vārdu, neraugoties uz veidu, kādā tas ir uzrakstīts.

Pēc tam informācija no "vēstuļu kastītes" ceļo uz pieres un deniņu daivu, lai apstrādātu vārda nozīmi un izrunu. Šīs pašas smadzeņu daļas aktivizējās arī tad, kad vārdu tikai dzirdam, tāpēc tās orientējas uz valodas atpazīšanu vispār, nevis tikai uz lasīšanu un rakstīšanu.
Pieredzējuša lasītāja smadzenēs šis vārda ceļojums pa sinapsēm notiek mazāk kā pussekundē. Bet, kas notiek piecus gada veca bērna smadzenēs, kurās sinapšu ceļi vēl tikai veidojas?

AUGOŠĀS SMADZENES

Maziem bērniem rakstītā vārda izprašana ir lēns un grūts process. Daļēji tas ir tāpēc, ka mazajiem lasītājiem vēl nav piepildījusies rakstīto vārdu “banka”, ar kuras palīdzību viņi atpazīst vārdus pēc skata vien. Tieši tāpēc viņiem katrs vārds ir skaļi jāburto.
Katru reizi, kad bērni vingrinās atšifrēt vārdus,viņi veido jaunas saiknes starp vizuāli uztveramās un dzirdamās valodas centriem smadzenēs, pakāpeniski pievienojot jaunus vārdus smadzeņu “vēstuļu kastītei”. Kad pieredzējis lasītājs atpazīst vārdus pēc izskata, viņš apstrādā nevis vārda formu, bet gan burtus šajā vārdā.

Lasīšanas apmācība sekmē mācīšanās procesu, uzsverot simbolisko burta nozīmi, jeb pievēršot uzmanību skaņas un burta attiecībām. Pētījumos ir pierādīts, ka tieši fonoloģiskiem vingrinājumiem, kur bērni sākotnēji mēģina darboties ar valodas skaņām, diferencēt un apvienot tās vārdā, mainīt vārda intonāciju utt. ir vislielākā nozīme, lai smadzenēs veiksmīgi attīstītos lasītprasmei nepieciešamais tīklojums smadzenēs.

Bērnudārzā sociālās prasmes ir daudz svarīgākas par akadēmiskiem sasniegumiem

13. jūl. 2018, Nav komentāru

Šodienas atradums - lielisks raksts par to, ka bērnudārzā sociālās prasmes ir daudz svarīgākas par akadēmiskiem sasniegumiem, kas ir Ketes Mājas pārliecības par bērnu audzināšanu pamatā!

Šeit raksts angliski:

https://www.mother.ly/child/your-childs-social-skills-in-kindergarten-are-more-important-than-their-academics

Savukārt tiem, kam vieglāk rakstītajā iedziļināties latviski, neliels Ketes Mājas tulkotāju (neprofesionālu) aptuvens pārstāsts zemāk :)

Mazu bērnu vecāki mēdz uztraukties par to vai viņu bērni sasniedz adekvātus akadēmiskus rezultātus uzsākot pirmsskolas apmācību. Un, kaut arī pirmsskolas apmācība rada pamatus akadēmiskai zināšanu apguvei vēlāk, daudz svarīgākas pirmsskolā tomēr ir bērna sociālās prasmes, ne akadēmiskie sasniegumi.

Kādā pētījumā 2015. gadā tika parādīts, ka sociālajām prasmēm, kas bērnos tika novērotas pirmsskolā, ir acīmredzama sasaiste ar personas labu pašsajūtu 25 gados.

Neskatoties uz to, cik bērns labi prata lasīt pirmsskolā, vai kāds bija viņa ģimenes finansiālais stāvoklis, bērnudārzniekam, kura sociālās prasmes bija labāk attīstītas, bija daudz lielākas iespējas pabeigt skolu, iestāties universitātē, strādāt algotu darbu un izvairīties no nonākšanas cietumā.

5 SVARĪGAS SOCIĀLĀS PRASMES, KURAS ATTĪSTĪT BĒRNĀ

1. Spēlēšanās ar citiem bērniem

Maza bērna attīstību ļoti spēcīgi ietekmē rotaļa. Rotaļājoties ar citiem bērniem, bērns iemācās sadarboties, atrisināt problēmas, pagaidīt savu kārtu, dalīties un eksperimentēt. Lai bērns šīs spējas varētu attīstīt, ir jāizdala laiks, ko bērns var pavadīt spēlējoties ar citiem bērniem. Kaut arī dejošanas nodarbībām, futbola treniņiem un iestudētam rotaļu laikam arī ir savas priekšrocības, bērnam ir nepieciešams nestrukturēts rotaļāšanās laiks ar citiem bērniem, kur pieaugušais drīzāk ir pieskatītājs, nevis instrukciju devējs.

2. Problēmu risināšana

Ir ļoti grūti noturēties, lai neiejauktos un neatrisinātu visu bērnu vietā, izdzirdot bērnu strīdu un neapmierinātos izsaucienus. Mēs parasti konfiscējam strīda objektu, uzliekam "nomierināšanās" taimeri vai aizsūtam bērnu spēlēties ar ko citu. Mēs esam labi problēmu risinātāji, jo to praktizējam esot vecāki! Un kaut arī daļa no augstākminētā varētu būt nepieciešama kādā nopietnākā situācijā, mūsu bērniem arī ir jāmācās risināt problēmas!

Nākamajā reizē, kad bērnam ir kāda problēma, uzaicini bērnu piedalīties problēmas risināšanā. Pajautā viņam, kas notiek, kādi viņaprāt ir iespējamie risinājumi un iedrošini viņu tos izmēģināt. Tu joprojām esi aktīvs dalībnieks, kurš atbalsta bērnu procesā, bet tā vietā, lai tu, kā pieaugušais, izdarītu visu viņa vietā, ļauj bērnam atrisināt problēmu pašam, uzdodot jautājumu: "Kā tu domā, ko tu varētu darīt šajā situācijā?"

Iemācot bērnam risināt problēmas, mēs arī iemācām kā pie pirmajiem mēģinājumiem, kas neizdodas, mēģināt atkal. Kad mēs bērnam pajautājam, "vai un kā tavs problēmas risinājums strādā?", mēs dodam iespēju viņam novērtēt pašam savu pieredzi un, iespējams, izmēģināt citu risinājumu, ja pirmais nestrādā. Mēs bērnam iemācām, ka kļūdas dod iespēju mācīties un attīstīties.

3. Emociju nosaukšana un atpazīšana

Bērniem, kuri uztver apkārtējo emocijas, ir arī vieglāk ar apkārtējiem saprasties. Šo prasmi vislabāk var attīstīt pievēršot uzmanību sajūtām un nosaucot emocijas vārdā. To var darīt ne tikai sadzīves situācijās, piemēram, "Tavs brālis neizskatījās priecīgs" bet arī, pēc grāmatas izlasīšanas, jautājot "Kā tev liekas, kā viņš jutās, kad tas notika?".

Grāmatas ir pilnas ar konfliktiem un emocijām un dažkārt ir vieglāk sarunāties ar bērnu par emocijām pasakās, jo viņš nav pats savu emociju varā, kā tas var būt, ja saruna notiek kāda emocionāla notikuma sakarā. No šāda komfortabla izejas punkta, bērns pievērš uzmanību emocijām un tad var tās mēģināt atpazīt sadzīves situācijās.

Jāņem vērā, ka pētījumi ir pierādījuši, ka pārspīlēta ekrānierīču lietošana var slikti ietekmēt to, kā bērns atpazīst emocijas citos. Bērnam ir nepieciešams rotaļāties ar citām cilvēciskām būtnēm, nevis ar pikseļiem ekrānos.

4. Būt izpalīdzīgam

Lai bērns būtu izpalīdzīgs, viņam ir jāspēj redzēt tālāk par sevi pašu un ņemt vērā cita vajadzības. Pamanot un uzslavējot bērnu brīdī, kad viņš ir bijis izpalīdzīgs, radīs bērnā vēlmi turpināt šo uzvedības modeli.

Dod bērnam iespēju palīdzēt ikdiena norisēs - salikt pa vietām iepirkumus, padot brāļa/māsas tīrās autiņbikses, palīdzēt mazākajiem apģērbties utt. Svarīgi pēc tam izrādīt pateicību un atzinīgi novērtēt bērna palīdzību.

Pateicība parāda palīdzēšanas vērtību. Neaizmirsti arī pats izturēties ar pateicību pret cilvēkiem, kas palīdz tev, piemēram, veikala darbiniekam, kurš saliek tavus pirkumus maisiņā.

5. Impulsu kontrolēšana

Impulsu kontrole ir daļa no vadības funkcijām, kas notiek smadzeņu pieres daivas daļā. Šī smadzeņu daļa nobriest tikai agrīnā pieaugušā vecumā, taču tās straujākā attīstība notiek bērna agrīnajos dzīves gados. Tieši tāpēc bērnam impulsu kontroles spēja ir jātrenē.

Ļoti noderīgas ir dažādas kustību spēles, piemēram, Stāvi/Ej pie Zaļās/Sarkanās gaismas, dejošanas spēles ar sasalšanu, kad mūzika apstājas un citas.

Šo prasmi ļoti labi attīsta arī lomu spēles. Izvēloties rotaļā būt par kādu konkrētu personāžu, bērnam ir ne tikai jāseko konkrētam scenārijam (ko šis personāžs dara vai nedara), bet arī jāplāno pirms veikt darbību, jāprot pagaidīt savu kārtu un jārada noteikumi, kuriem sekot. Bērni šādi rotaļājoties praktizē domāšanu un rīkošanos no kāda cita skatupunkta, nevis ietekmējoties no saviem impulsiem.

Mūsu sabiedrība,kas orientēta uz ātru maksimālā potenciāla sasniegšanu, dod iespaidu, ka bērnam ir vairāk jāorientējas uz akadēmiskām prasmēm,un jo ātrāk, jo labāk. Taču realitāte ir tāda, ka agrīnā vecumā iegūtās sociālās prasmes, kas attīstītas brīvi rotaļājoties ar citiem bērniem, esot kopā un komunicējot ar savu ģimeni un pievēršot uzmanību pasaulei apkārt, ir daudz svarīgākas un labāk kalpos ilgtermiņā.

Raksta autore: Amanda Morgan