Nupat Ketes Mājā atsākušās visas interešu izglītības nodarbības un pāris pirmo nedēļu laikā lielākajā daļā pulciņu vietas jau aizpildījušās. Pirmsskolā pulciņu lieta mēdz būt mazliet nesaprotama. Pirmkārt, uz kuru no visiem pulciņiem mans bērns grib iet? Uz kurām nodarbībām es gribu, lai mans bērns iet? Kuras nodarbības manam bērnam ieliks būtiskus pamatus saistībā ar to, kas viņš būs/grib būt nākotnē?
Otrkārt, kad mazie deguni to pulciņu lietu ir apostījuši, sākas nākamie pārbaudījumi vecākiem- "šodien gribu iet, rīt negribu un parīt atkal gribu". Kā saprast, kādu iemeslu dēļ bērns pēkšņi vairs negrib iet uz nodarbību?Vadot jogas nodarbības es šo esmu pieredzējusi ne reizi vien. 4 gadu laikā man ir bijuši tikai pāris bērni, kuriem joga kaut kādu iemeslu dēļ nav derējusi. Lielākoties es redzu to, ka atsevišķiem bērniem ir grūti pieņemt nodarbības uzvedības noteikumus (stāsts par robežām), vēl dažiem vienkārši ir slinkums vai motivācijas trūkums (kāpēc man jādara kaut kas, kas ir grūti un uzreiz nesanāk), vēl kādam nepieciešams ļoti daudz individuālas uzmanības, kuru es nodarbībā ar 10 bērniem diemžēl nevaru sniegt.
Savukārt manis pašas sešgadniece vakar paziņoja, ka uz baletu negrib iet. Vērojot savu bērnu, man ir sajūta, ka viņa sevi vislabāk izpauž ar kustībām, tomēr arī mani māc šaubas. Ja nu es viņu sūtu dejot, cerot caur viņu realizēt pašas nepiepildīto sapni? Un tieši šī iemesla dēļ mums vasarā bija vairākas sarunas un, goda vārds, viņa pati izvēlējās iet uz baletu. Divas reizes nedēļā viņa apmeklē arī laikmetīgo deju bērniem ārpus bērnudārza. Tur viņai ļoti patīk. Viņi spēlē spēles un viņa brīvi sevi izpauž caur kustību.
Pēc augstāk minētā paziņojuma es viņu nosēdināju birojā uz sarkanā dīvāna un noprasīju: "Kas notiek? Kāpēc tu negribi iet uz baletu?". Viņa griežas prom, izvairās, negrib atbildēt, sāk runāt par kaut ko citu. Es: "Pasaki man, kas tev baletā patīk, kas nepatīk. Ko tu gribi?". Vēlreiz mēģina izlocīties, bet es neatkāpjos, līdz beidzot- "tur jāstiepjās, es negribu stiepties. Man patīk brīvi dejot, tā kā es gribu.."
Mēs ilgi un dikti runājām. Es stāstīju, ka stiepties un mācīties kustības ir tāpat kā mācīties lasīt. Lai varētu brīvi lasīt, ir jāiemācās burti. Un tas nav viegli. Lai varētu brīvi dejot, ir jāstiepjās, jāvingrinās un jāiemācās kustības, no kurām beigās var salikt deju. Tāpat kā teikumus no vārdiem. Tad es parādīju kustību piemērus. Ja es mēģinu ar savu ķermeni parādīt puķes ziedlapas, kā izskatās labāk - vai tad ja es noliecos uz sāniem tikai šitik (30 grādos) vai šitik (90 grādos). Abas vienojāmies, ka ja noliecas vairāk, ir smukāk. Viņa arī pamēģināja. Sāp sāni. Man arī sāp, bet pavisam nedaudz un tā, ka var izturēt. Ja daudz vingrināšos, tad vairs nesāpēs. Pēc tam mēs runājām par ko citu, bet pašā vakarā pirms gulētiešanas es jautāju: "Tad tu iesi piektdien uz baletu?" un viņa teica jā!
Šorīt no rīta audzinātājai piekodināju, ka mēs visu esam izrunājušas un mans bērns ies uz baletu vai viņai konkrētajā dienā to gribas, vai ne. Mēs, vecāki, esam tie, kas dod bērniem iespēju mācīties pašdisciplīnu. Vai varat iedomāties, cik bērnam grūti ir sevi disciplinēt, ja pat mums, pieaugušajiem, uznāk lielais slinkums un negribas iet uz treniņu, kori vai vēl kādām nodarbībām, kas parasti sagādā prieku. Bet tad, kad esam sevi pievarējuši, pēc nodarbības ir milzīgs gandarījums!
Mēs, Ketes Mājā, parasti iesakām ievērot konsekvenci. Ja bērns ir izdomājis apmeklēt konkrētas nodarbības, vienojieties, ka šīs nodarbības tiks apmeklētas noteiktu laiku, piemēram, līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam bērnam tiek dota iespēja atteikties un mēģināt ko citu, vai turpināt. Šis gan darbojas tikai gadījumā, ja pie negribēšanas iet uz nodarbību, vainojams slinkums vai problēmas ar robežām un pašdisciplīnu. Cita lieta, ja bērnam konkrētā nodarbība absolūti neder un nepatīk. To vislabāk var noteikt, vērojot kāds bērns iznāk no nodarbības un aprunājoties ar skolotāju. Ja bērns pēc vairākām nodarbībām ir sašļucis, noskumis, dusmīgs, neieinteresēts, tad iespējams, ka konkrētā nodarbība bērnam tiešām nav piemērota.
Mēs pieļaujam 'izmēģinājuma" nodarbības, tāpēc bērns, kuram šī ir pirmā pieredze ar jebkāda veida nodarbībām var izmēģināt, kas tā māksla, joga, biodeja vai balets īsti ir. Tomēr reizēm arī no izmēģināšanas daudz kas skaidrāks nekļūst - vismaz ne vecākiem. Ja pirmsskolas vecuma bērnam uzdosiet jautājumu "kā gāja?" viņš labākajā gadījumā atbildēs "labi", vai arī neteiks vispār neko. Veiksmīgāk būtu uzdot jautājumu "tev patika?", vai "gribi iet vēl?". Es pēdējo divu gadu laikā ar savu meitu izmēģinu taktiku - "pasaki trīs lietas kas tev patika un trīs lietas, kas tev nepatika". Tas gan manā mājā notiek abos virzienos - arī man jāpasaka trīs lietas kas man kādā notikumā (vai pa visu dienu kopā) patika un nepatika. Un tas strādā! Pēc viņas atbildēm man parasti ir skaidrs cik nozīmīga tā patika/nepatika ir :)
Lai radoši un priecīgi!
Līva Kupča
Šeit par to, kādiem procesiem jānotiek smadzenēs, lai bērns iemācītos lasīt. Ja gribas šos procesus atbalstīt, tad ļoti nopietni iesakām padomāt par bērnu smadzeņu veselību. Speciālisti iesaka: kvalitatīvs miegs, svaigs gaiss, tīrs ūdens, fiziskas aktivitātes! Smadzeņu veselību ļoti nelabvēlīgi ietekmē stress (tāpēc maziem bērniem būtisks ir ritms), gaisa piesārņojums, elektronisko ierīču lietošana, kas maziem bērniem rada palielinātu atkarību risku, kā arī dažādi neveselīgi ēdieni un dzērieni (ir pierādīts, ka konkrētas pārtikas piedevas bērnos rada uzvedības problēmas).
Vēl maza atkāpe par lasīšanas vingrinājumiem. Lasīšana nenotiek tāpat vien. Skaidrs, ka, lai iemācītos lasīt, ir jāvingrinās. Tomēr, kā zināms, vecāki mēdz būt ļoti centīgi un dažreiz, vēlot savam bērnam to labāko, aizsteidzas mazliet pa priekšu.
Nu iedomājieties, piemēram, jogas nodarbību, kur cilvēkam, kas pirmo reizi to apmeklē, dod tik grūtus vingrinājumus, ka tos nav iespējams izpildīt. Turklāt skolotājs, kaut arī sākumā pacietīgs, beigās smagi nopūšas, vai vēl ļaunāk - sāk kliegt par to, ka cilvēks nevar izdarīt neko, ko prasa. Nodarbības beigās visticamāk radīsies domas - es neko nevaru, man nesanāk un es uz jogu vairs nekad neiešu! Bērniem ir līdzīgi. Tiklīdz izdarām pārāk lielu spiedienu, kas nav sabalansēts ar bērna fiziskajām un bioloģiskajām spējām, tā nogalinām bērnā jebkādu vēlmi lasīt. Svarīgi, lai lasīšanas process sagādātu prieku. Un tas patiešām ir priecīgi, ja to nepārvērš kaut kādā obligātā pienākumā, kuru mēģinot izpildīt turklāt netiek piepildītas bērnam svarīgu pieaugušo gaidas.
Iedomājieties kāda izskatās pasaule, ja mēs nesaprotam rakstīto tekstu (droši vien katrs to ir piedzīvojis kādā ārzemju ceļojumā). Un tad lēnām notiek "brīnums". Bērns izlasa vārdu "piens" uz tās pakas, kas katru rītu stāv uz galda. Tad, ejot pa ielu, noskaidrojas, ka aiz tām tur durvīm ir frizētava, bet šo ielu sauc Tukuma iela. Pasaule kļūst lielāka! Un vai tad tas nav aizraujoši? :)
Oriģināls: “Explainer: How the brain changes when we learn to read”,
Nicola Bell, The Conversation, May 10, 2017
Tulkojums: Līva Kupča
Šeit raksts angliski:
Savukārt tiem, kam vieglāk rakstītajā iedziļināties latviski, neliels Ketes Mājas tulkotāju (neprofesionālu) aptuvens pārstāsts zemāk :)
Kādā pētījumā 2015. gadā tika parādīts, ka sociālajām prasmēm, kas bērnos tika novērotas pirmsskolā, ir acīmredzama sasaiste ar personas labu pašsajūtu 25 gados.
Neskatoties uz to, cik bērns labi prata lasīt pirmsskolā, vai kāds bija viņa ģimenes finansiālais stāvoklis, bērnudārzniekam, kura sociālās prasmes bija labāk attīstītas, bija daudz lielākas iespējas pabeigt skolu, iestāties universitātē, strādāt algotu darbu un izvairīties no nonākšanas cietumā.
1. Spēlēšanās ar citiem bērniem
Maza bērna attīstību ļoti spēcīgi ietekmē rotaļa. Rotaļājoties ar citiem bērniem, bērns iemācās sadarboties, atrisināt problēmas, pagaidīt savu kārtu, dalīties un eksperimentēt. Lai bērns šīs spējas varētu attīstīt, ir jāizdala laiks, ko bērns var pavadīt spēlējoties ar citiem bērniem. Kaut arī dejošanas nodarbībām, futbola treniņiem un iestudētam rotaļu laikam arī ir savas priekšrocības, bērnam ir nepieciešams nestrukturēts rotaļāšanās laiks ar citiem bērniem, kur pieaugušais drīzāk ir pieskatītājs, nevis instrukciju devējs.
2. Problēmu risināšana
Ir ļoti grūti noturēties, lai neiejauktos un neatrisinātu visu bērnu vietā, izdzirdot bērnu strīdu un neapmierinātos izsaucienus. Mēs parasti konfiscējam strīda objektu, uzliekam "nomierināšanās" taimeri vai aizsūtam bērnu spēlēties ar ko citu. Mēs esam labi problēmu risinātāji, jo to praktizējam esot vecāki! Un kaut arī daļa no augstākminētā varētu būt nepieciešama kādā nopietnākā situācijā, mūsu bērniem arī ir jāmācās risināt problēmas!
Nākamajā reizē, kad bērnam ir kāda problēma, uzaicini bērnu piedalīties problēmas risināšanā. Pajautā viņam, kas notiek, kādi viņaprāt ir iespējamie risinājumi un iedrošini viņu tos izmēģināt. Tu joprojām esi aktīvs dalībnieks, kurš atbalsta bērnu procesā, bet tā vietā, lai tu, kā pieaugušais, izdarītu visu viņa vietā, ļauj bērnam atrisināt problēmu pašam, uzdodot jautājumu: "Kā tu domā, ko tu varētu darīt šajā situācijā?"
Iemācot bērnam risināt problēmas, mēs arī iemācām kā pie pirmajiem mēģinājumiem, kas neizdodas, mēģināt atkal. Kad mēs bērnam pajautājam, "vai un kā tavs problēmas risinājums strādā?", mēs dodam iespēju viņam novērtēt pašam savu pieredzi un, iespējams, izmēģināt citu risinājumu, ja pirmais nestrādā. Mēs bērnam iemācām, ka kļūdas dod iespēju mācīties un attīstīties.
3. Emociju nosaukšana un atpazīšana
Bērniem, kuri uztver apkārtējo emocijas, ir arī vieglāk ar apkārtējiem saprasties. Šo prasmi vislabāk var attīstīt pievēršot uzmanību sajūtām un nosaucot emocijas vārdā. To var darīt ne tikai sadzīves situācijās, piemēram, "Tavs brālis neizskatījās priecīgs" bet arī, pēc grāmatas izlasīšanas, jautājot "Kā tev liekas, kā viņš jutās, kad tas notika?".
Grāmatas ir pilnas ar konfliktiem un emocijām un dažkārt ir vieglāk sarunāties ar bērnu par emocijām pasakās, jo viņš nav pats savu emociju varā, kā tas var būt, ja saruna notiek kāda emocionāla notikuma sakarā. No šāda komfortabla izejas punkta, bērns pievērš uzmanību emocijām un tad var tās mēģināt atpazīt sadzīves situācijās.
Jāņem vērā, ka pētījumi ir pierādījuši, ka pārspīlēta ekrānierīču lietošana var slikti ietekmēt to, kā bērns atpazīst emocijas citos. Bērnam ir nepieciešams rotaļāties ar citām cilvēciskām būtnēm, nevis ar pikseļiem ekrānos.
4. Būt izpalīdzīgam
Lai bērns būtu izpalīdzīgs, viņam ir jāspēj redzēt tālāk par sevi pašu un ņemt vērā cita vajadzības. Pamanot un uzslavējot bērnu brīdī, kad viņš ir bijis izpalīdzīgs, radīs bērnā vēlmi turpināt šo uzvedības modeli.
Dod bērnam iespēju palīdzēt ikdiena norisēs - salikt pa vietām iepirkumus, padot brāļa/māsas tīrās autiņbikses, palīdzēt mazākajiem apģērbties utt. Svarīgi pēc tam izrādīt pateicību un atzinīgi novērtēt bērna palīdzību.
Pateicība parāda palīdzēšanas vērtību. Neaizmirsti arī pats izturēties ar pateicību pret cilvēkiem, kas palīdz tev, piemēram, veikala darbiniekam, kurš saliek tavus pirkumus maisiņā.
5. Impulsu kontrolēšana
Impulsu kontrole ir daļa no vadības funkcijām, kas notiek smadzeņu pieres daivas daļā. Šī smadzeņu daļa nobriest tikai agrīnā pieaugušā vecumā, taču tās straujākā attīstība notiek bērna agrīnajos dzīves gados. Tieši tāpēc bērnam impulsu kontroles spēja ir jātrenē.
Ļoti noderīgas ir dažādas kustību spēles, piemēram, Stāvi/Ej pie Zaļās/Sarkanās gaismas, dejošanas spēles ar sasalšanu, kad mūzika apstājas un citas.
Šo prasmi ļoti labi attīsta arī lomu spēles. Izvēloties rotaļā būt par kādu konkrētu personāžu, bērnam ir ne tikai jāseko konkrētam scenārijam (ko šis personāžs dara vai nedara), bet arī jāplāno pirms veikt darbību, jāprot pagaidīt savu kārtu un jārada noteikumi, kuriem sekot. Bērni šādi rotaļājoties praktizē domāšanu un rīkošanos no kāda cita skatupunkta, nevis ietekmējoties no saviem impulsiem.
Mūsu sabiedrība,kas orientēta uz ātru maksimālā potenciāla sasniegšanu, dod iespaidu, ka bērnam ir vairāk jāorientējas uz akadēmiskām prasmēm,un jo ātrāk, jo labāk. Taču realitāte ir tāda, ka agrīnā vecumā iegūtās sociālās prasmes, kas attīstītas brīvi rotaļājoties ar citiem bērniem, esot kopā un komunicējot ar savu ģimeni un pievēršot uzmanību pasaulei apkārt, ir daudz svarīgākas un labāk kalpos ilgtermiņā.
Raksta autore: Amanda Morgan