Meža diena

 

Kā katru gadu, rudenī, sagaidot īsto mirkli, Ketes mājas bērni kopā ar audzītēm un dažiem drosmīgajiem vacākiem dodas mežā. Sapakojuši sev līdzi visu nepieciešamo, sākot no sausām zeķītēm, kuras var nomainīt, ja peļķē iekāpts par dziļu, līdz mīkstam guļammaisam, kurā ielīst meža diendusas laikā.

Diena sākās ar braucienu autobusā, kur neatņemama sastāvdaļa ir brokastu ēšana. Vienā rokā cīsiņš, otrā siermaizes šķēle, un piedzīvojums var sākties. Kādam jau gadskārtējā pieredze ar gaidām par mežu un, ko tajā varēs darīt. Citam brauciens uz mežu ar grupiņu un audzītēm ir pirmo reizi, pilns sajūsmas un, varbūt arī neziņas.

Diena solījās būt saulaina, silta un bez lietus. Izkāpjot no autobusa katra audzinātāja ar auklīti sapulcināja ap sevi savus bērnu un devās mežā. Viena grupiņa pa labi, gar ceļa malu, otra pa kreisi, sperot soļus pa šauru taciņu. Katrs mežā atrada savu vietu kur būt, kur atklāt un kur piedzīvot meža burvību visā pilnībā.

Mežs bija pilns ar sārtām brūklenēm, arī kāda mellene bija aizķērusies mētras galā. Zem priežu un egļu zariem sūnās bija paslēpušās baravikas, gailenes, priežu bekas un daudzas cita sēnes, kuras pildīja bērnu līdzi paņemtos groziņus.

Mežā tika būvētas mājiņas, atklātas alas, un no mežā atrodamajaiem materiāliem tika veidoti dažnedažādi rīki un rotaļietas. Mežs kļuva par bērnu rotaļu laukumu, kur kopā ar audzinātāju un auklīti bērni apguva zināšanas par mežu, dabu un visu dzīvo sev apkārt.  Tika izpētīts katrs atrastais kukainītis un zariņš, katra vabolīte un sēnīte.

Nogurumam tuvojoties, grupiņas atkal satikās, lai kopīgi paēstu bērnudārza sagatavotās pusdienas, un pēc tam bērni bija gatavi lielākajam dienas brīdim - meža snaudai. Diena izvērtās ļoti silta un saulaina. Grupiņas atkal šķīrās, lai atrastu sev tīkamāko meža stūrīti, kur varētu nosnausties. Katrs izklāja matracīti un guļammaisu, noklausījās savas audzītes sagatavoto pasaku un devās pie miera. Putnu čalu un vēja skaņu ieaijāti, bērni baudīja meža mieru un rāmumu. Kāds aizmiga dziļā miegā, kāds ar aizvērtām acīm snauda, citam mežs likās tik saviļņojošs un jaunu iedvesmu pilns, ka acis bija grūti noturēt ciet.

Kad snauda bija galā, grupiņas atkal satikās, lai ieturētu stiprinošu launagu, un tad jau bija laiks doties prom no meža. Noguruši un piedzīvojuma gara pilni, tie ceļa galā satika savus vecākus, lai dotos mājās un dalītos ar dienā pieredzēto un gaidītu nākamo meža dienu.


 

 

 .