GATAVOŠANĀS SKOLAI

Mēs veicam obligāto piecgadnieku un sešgadnieku sagatavošanu skolai pēc pašu izveidotas programmas, kuru atzinīgi novērtējis arī Izglītības Kvalitātes Valsts dienests.

Mūsu galvenā pārliecība, kas sakņojas gan pasaulē veiktos pētījumos, gan mūsu pašu pieredzē, ir, ka bērna gatavību skolai nosaka ne tikai apgūtās prasmes, kas ir tikai aisberga redzamā daļa, bet arī adekvāta fizioloģiska, emocionāla un garīga attīstība. "Ketes mājas" koncepcija balstās uz to, lai bērnam radītu drošības, atbalsta un stiprā pamata sajūtu, kas bērnā rada paļāvību un ticību saviem spēkiem droši skatīties pasaulē un stāties pretī šķēršļiem, pārvarot tos. Mēs pievēršam lielu uzmanību bērna emocionālajai pasaulei, palīdzot bērnam apzināt un kontrolēt savas emocijas, attīstot paškontroli un emocionālu noturību. Mūsu ikdienas aktivitātes, pieaugušā piemērs un aizrautība rosina bērnu dabisko zinātkāri un vēlmi mācīties. Jaukto grupu princips nodrošina pēctecības sajūtu un veicina mazāko bērnu vēlmi nākotnē līdzināties un darīt lielāko bērnu darbiņus. Savukārt lielākie bērni izmēģina līderību un jūtas labi par saviem sasniegumiem.

Mērķtiecīgāka sagatavošana skolai sāk notikt 5 gadu vecumā. Bērna ikdienā tiek ievīts brīdis, kad individuāli izstrādāt kādu tikai viņam uzticētu darbiņu (ar vai bez skolotāja palīdzības). Bērnos tiek attīstīta sajūta, ka uzsāktais darbiņš jāpabeidz, vienlaikus trennējot koncentrēšanās un paškontroles spējas. Tiek attīstīta smalkā motorika, vingrināta roka un satvēriens, precizitāte. Darbiņi mēdz būt ļoti dažādi un tie tiek piedāvāti ņemot vērā pirmsskolnieka galveno vajadzību – kustēties. Ilgstoša sēdēšana pie vienmuļām darba lapām ir pretdabiska 5 gadu vecumā un drīzāk rada nepatiku pret skolas darbiem, tāpēc mūsu pieeja balstās radošumā, kura klātbūtne jebkuru procesu padara interesantu un aizraujošu.

Pirmsskolnieka vecumā gatavošanās skolai notiek nepārtaukti. Tie ir istabiņā pamanīti burti, pirmie mēģinājumi, ar audzītes palīdzību,pašam lasīt, rotaļas, kuru īstenošanai nepieciešamas afišas un uzraksti, lomu spēles ar spēlēšanos “skolās”, kur vecākie bērni ir skolotāji, kustību rotaļas ar skaitīšanas, saskaitīšanas un atņemšanas elementiem, dažādu sarežģītības pakāpju galda spēļu spēlēšana. Tie var būt dažādi individuāli rokdarbi. Sešgadnieki, piemēram, auž paši savas somiņas, kas prasa milzu pacietību. Tie ir veidošanas darbiņi, aplicēšana, dažādi rakstu darbi, kur sākotnēji satvēriena attīstīšanai mēs izmantojam bloka krītiņus. Skolotājas bieži vien rada pašas savas darba lapas, kuras atbilst nedēļas tēmām, tā brīža aktualitātem un individuāla bērna vajadzībām. Protams, izmantojam arī Latvijā izdotas un atzītas darba burtnīcas, piemērojot tās  katra bērna individuālajām spējām. 

Atrodoties Vecrīgā, mums ir lieliska iespēja apmeklēt apkārt esošos muzejus, kā arī mūsu plašo Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Mēs sekojam līdzi bērna attīstībai, vērojot un aizpildot bērna prasmju anketas, kā arī rīkojot individuālas sarunas starp bērna vecākiem un skolotāju, kurā salīdzinam, izrunājam un vienojamies par labāko pieeju individuālam bērnam. Mācību gada otrajā pusē pārbaudām sešgadnieku gatavību skolai ar daudzveidīgu metožu palīdzību dažādās mācību jomās.

Mūsu mērķis, gatavojot bērnu skolai, ir darīt to saskaņā ar bērna paša ritmiem un attīstības vajadzībām. Šim procesam ir jābūt priecīgam, veicinot zinātkāri un sajūsmu par jaunatklāto un izdarīto! Mēs mēģinam atrast balansu starp bērna spēju un varēšanas izaicināšanu, pārvarot grūtības, un atslābinātību un pārliecinātību, radot piepildošo sajūtu “man viss izdodas!” Mēs izvairāmies pakļaut bērnus neadekvātam spiedienam, kur sasniegumi tiek vērtēti augstāk par procesu. Mēs atsakāmies skriet laikam pa priekšu, lai izdabātu kāda priekšsatiem. Mūsu mērķis ir piedalīties vesela un harmoniska bērna audzināšanā labākajā veidā, kādā tas iespējams – redzot un jūtot konkrēto bērnu, viņa individualitāti un vajadzības noteiktā laikā un vietā.

Vai zināt, ko pirmsskolā nozīmē SAGATAVOŠANĀS SKOLAI?

Bieži ar gatavību skolai saprot bērna lasīt un rakstītprasmi, uzsākot pirmo klasi, taču tas nav gluži tik vienkārši. Bērni savā attīstībā ir ļoti dažādi, un, lai bērns, piemēram, varētu lasīt, ir jābūt virknei priekšnoteikumu – sākot ar spēju fiziski nosēdēt un koncentrēties uz darbiņu, beidzot ar spēju atpazīt burtus, savienot tos un saprast izlasīto vārdu.

“Ketes mājā” bērnu sagatavošanu skolai skatās kā uz procesu, kas iesākas brīdī, kad bērns ir pārkāpis bērnudārza slieksni, neatkarīgi vai tas ir 2 vai 5 gadu vecumā. Turklāt, ņemam vērā arī to, ka bērni mācās nepārtraukti, atrodoties arī ārpus bērnudārza tiešā mācību procesa.  Kā saka mūsu audzinātāja Baiba Zvirbule: ”Mēs drīzāk gatavojamies dzīvei, nevis skolai."

Mums ir milzīgs prieks, ka arī “SKOLA2030” vadlīnijās ir noteikts, ka turpmāk izglītības programmā vienlīdz liels uzsvars tiek likts kā uz zināšanām, tā uz prasmēm un tikumiem. Lai mazais cilvēciņš varētu iegūt zināšanas dažādās mācību jomās, vispirms ir jāattīsta virkne prasmju. Šo dažādo prasmju apguves procesu mērķtiecīgi vada pirmsskolas skolotāji, pamazām sniedzot bērna vecumposmam atbilstošas zināšanas.

Par kādām prasmēm mēs stāstām? Par visu, kas mums, pieaugušajiem, liekas pašsaprotami, piemēram, spēja saprast, ko es gribu uztaisīt, kādi materiāli būs nepieciešami un kur tos atrast, nevis haotiska tveršana, bez iepriekšējas apdomāšanās un rīcības plāna. Tā ir domāšanas, plānošanas shēmu attīstīšana, pašvadīta mācīšanās, kritiskā domāšana. Bērnudārzā bērniem ir arī daudz lielākas iespējas mācīties sadarboties ar citiem un sociālā vidē attīstīt emocionālās prasmes.

Obligātā bērna sagatavošana skolai sākas 5 gadu vecumā, jo tad bērna smadzenēm pamazām sāk parādīties spēja kontrolēt impulsus, kas nozīmē to, ka ir spēja nedaudz paciesties un pabeigt darbiņu, pirms doties spēlēties ar draugiem, taču tas nenozīmē, ka viss, kas darīts līdz tam, nav gatavošanās skolai. “Ketes mājā” bērni 2 gadu vecumā mācās rakstītprasmi, jo zīmēšana ar bloka krītiņiem, tos spēcīgi piespiežot pie papīra, attīsta gan sīko motoriku, gan sagatavo roku pareizam rakstāmrīka satvērienam vēlāk, gan arī spēcina bērna gribu.

Bērni no dabas ir zinātkāri, atvērti un radoši. Mūsu uzdevums ir nodrošināt vidi un iespējas bērniem mācīties dabiskā veidā – saskaņā ar katra spējām un vajadzībām. Bērnu galvenā izziņas darbība ir rotaļa, un caur rotaļu, bērni mācās sevi un pasauli.

                                                              KĀ BĒRNI MĀCĀS UN GATAVOJAS SKOLAI ROTAĻĀJOTIES

Vai esat pamanījuši dzirksti bērna acīs brīdī, kad viņš rotaļājas? Vai esat vērojuši, kā bērns ar iztēles palīdzību rada jaunas pasaules, piešķir objektiem citas nozīmes un izspēlē neskaitāmus scenārijus? Un cik bērna rotaļas ir dažādas! Dažkārt tās ir rotaļas ar objektiem, citreiz tās ir lomu spēles, bērnam iejūtoties tēlos. Bērns rotaļājas arī uz papīra lapas, pilinot uz tās ar otu krāsu pilienus, līdz pēkšņi izlemj, ka krāsās jāiemērc arī pirksti – interesanti, vai šī krāsa uz lapas izskatīsies tieši tāpat kā uz mana krekliņa? Un kurš gan nezina, ka ikvakara gājiens uz vannasistabu iegūst pilnīgu citu nozīmi, ja mamma pēkšņi ir pārvērtusies par zobugrauzi, kas meklē cukuriņu bērna zobiņos.

Par rotaļu sauc aktivitāti, kas tiek veikta pašas darbības dēļ. Svarīgs ir process, un tas rada pozitīvas emocijas. Rotaļāšanās ir tikpat dabiska bērna nodarbe kā gulēšana vai ēšana. Zinātnieki jau gadiem ilgi pēta rotaļāšanās nozīmi uz bērna smadzeņu attīstību, un visi ir vienisprātis – rotaļāšanās uzvedībai ir būtiska nozīme bērna psihoemocionālajā, sociālajā un intelektuālajā attīstībā.

“Ketes mājā” bērni rotaļājas visu dienu, un mūsu dienas ritmā atradīsiet tādas iedaļas kā brīvā rotaļa un rotaļnodarbība. Bērni rotaļājas dažādi, un pētnieki runā par dažāda veida rotaļām kā spektru. Spektra vienā galā ir brīvā rotaļa – bērna iniciēta un pašvadīta rotaļa individuāli vai grupā, bez jebkāda mērķa, savukārt spektra vidū un otrā galā ir pieaugušā vadīta rotaļa un spēles – aktivitātes ar noteikumiem un ļoti skaidru mērķi, piemēram, uzvarēt. Katrs no rotaļas veidiem ir būtisks bērna attīstībai un sniedz bērna smadzenēm iespēju mācīties dažādos veidos.

BRĪVĀ ROTAĻA

Tas ir tas brīdis, kad vecāks, atnākot pakaļ bērnam, paver grupiņas durvis un redz, ka viņa bērns kopā ar diviem citiem bērniem atrodas no krēsliem, stalažām un audumiem uzceltā mājiņā. Bērnam uz pleciem ir apmetnis, rokās – koka klučiem piebāzta somiņa. Bērni savā starpā sarunājas, un, kādu brīdi vērojot, kļūst skaidrs, ka viens no bērniem ir mamma, cits – lielā māsa, bet trešais, izrādās, sunītis. Ik pa laikam viņi viens otram dod instrukcijas: “It kā tu aizietu uz veikalu, nopirktu vakariņas, bet nenopirktu neko garšīgu, un mēs būtu dusmīgi, ja?” Tas ir brīdis, kad pieaugušajiem var likties – viņi taču tikai spēlējas, taču zinātnieki, pētot rotaļāšanās nozīmi, secina, ka brīvā rotaļa, īpaši augstāk aprakstītā sociodramatiskā lomu spēle, veicina bērna sociālo un emocionālo attīstību, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai bērns būtu gatavs doties skolas gaitās. Tai ir milzīga ietekme uz vadības funkciju attīstību smadzenēs (koncentrēšanās spējas, plānošana, pašregulācija, impulsu kontrole u.c.). Iedomājieties tik – spēja būt konkrētā lomā, runāt, veikt darbības saskaņā ar šo lomu, turklāt vēl sadarboties ar pārējiem un menedžēt savas emocijas, lai kopīgā rotaļa turpinātos. Tas mazam bērnam ir grūti! Taču bērni šāda veida rotaļās iesaistās labprātīgi, dara to bez konkrēta mērķa pašas rotaļas dēļ un procesā gūst patīkamas emocijas. Bieži brīvā rotaļa ir arī terapeitiska, jo ļauj bērnam izspēlēt dažādas aktualitātes, piemēram, neseno, ļoti satraucošo zobārsta apmeklējumu, kā arī veicina pašatklāsmi - ļauj bērnam izpaust un veidot savu personību.

VADĪTA ROTAĻA

Konkrētu prasmju un zināšanu apguvei noderīga ir pieaugušā vadīta rotaļu darbība. Skolotājs, apzinoties mērķi un sasniedzamos rezultātus, piemēram, kādas prasmes apguvē, bērniem piedāvā tēmu vai iekārto vidi tādā veidā, lai attīstītu konkrēto prasmi. Lai mācīšanās process būtu veiksmīgs ir būtiski, ka pieaugušais strukturē aktivitāti, nodrošina bērnam atbalstu, taču ļauj bērnam savu darbību vadīt pašam. Tiešu instrukciju došanu, bez iespējas bērnam vadīt procesu, vairs nevar saukt par rotaļu.

Kā viens no piemēriem, “Ketes mājas” ikdienā, ir bērnu rotaļāšanās ar beramajiem materiāliem – zirņiem un pupām. Kastītē, kurā atrodas šie dabiskie materiāli, ir arī dažāda tilpuma trauciņi un mērkarotes. Mazākie bērni stiprina sīko motoriku, attīsta koordināciju. Lielāki bērni apgūst pamata matemātikas prasmes – šķiro, ber kopā, sadala, skaita, salīdzina dažādus tilpumus utt. Skolotājs darbību atbalsta, pirmkārt, nodrošinot materiālu, vietu un laiku, otrkārt, esot klāt un vērojot. Atkarībā no mērķa, reizēm bērns darbojas brīvi, reizēm skolotājs veicina bērna izziņas darbību, uzdodot jautājumus: “Kā tev liekas, kurā trauciņā ir vairāk ziņu? Kāpēc?” Skolotājs nesniedz gatavas atbildes, drīzāk rosina bērnu vērot, atklāt, pētīt, salīdzināt, secināt un domāt pašam.

Ikdienas rotaļnodarbības “Ketes mājā” tiek veidotas pēc šāda paša principa – skolotājs, atbildot uz bērnu ierosinājumu, interesēm vai aktualitāti, mērķtiecīgi strukturē rotaļu darbību. Tā ir pieaugušā un bērnu sadarbība rotaļas veidā. “Ketes mājā” katra rotaļnodarbība sākas ar “gliemežu” tīšanu. “Gliemezīši” ir adītas lentītes dažādās krāsā. Satīšanas aktivitāte bērniem ļauj koncentrēties un pārslēgties no vienas darbības (brīvās rotaļas) uz nākamo – skolotājas vadītu rotaļu. Darbošanās ar ‘gliemežiem’ arī ir rotaļa, jo, kaut arī skolotāja dod uzdevumu, piemēram, “gliemeži” šodien ir odziņas uz kūkas, tas, kādā veidā bērni šo uzdevumu izpildīs, vienmēr būs viņu pašu vadīta darbība. Kāds katru “gliemezīti” satīs pa vienam un izdomās, ka zilie gliemeži ir mellenes, bet sarkanie – zemenes, taču cits bērns satīs visus “gliemežus” kopā, jo viņš ir izlēmis uz kūkas uzlikt ķirbi, jo vispār ķirbis arī skaitās oga.

Par rotaļāšanos varētu rakstīt un rakstīt, taču iemesls, kāpēc bērni visefektīvāk mācās rotaļājoties, ir gaužām vienkāršs – rotaļa bērniem sagādā prieku. Prieks un citas pozitīvas emocijas veicina smadzeņu vadības funkciju darbību un sekmē zināšanu apguvi.

Lai bērni varētu rotaļāties, pieaugušo uzdevums ir nodrošināt bērnus ar laiku, vidi, materiāliem un atbalstu. Mums “Ketes mājā” bieži jādzird – “nu, kāpēc tu man atnāci tik ātri pakaļ, es gribēju paspēlēties!”. Un mūsu skolā aizlaisto bērniņu vecāki itin bieži dalās ar savu skolnieciņu ilgām pēc bērnudārza, kurā varēja paspēlēties.

KĀDA VIDE PIRMSSKOLĀ VEICINA “SAGATAVOŠANOS SKOLAI”

Ne velti mūsu bērnudārzu sauc par “Ketes māju”. Mēs cenšamies bērniem radīt māju sajūtu, tiem esot prom no mājām. Bērniņš pie mums pavada lielu daļu savas dienas, un mums ir svarīgi, lai viņš justos emocionāli silti, droši un patīkami. Ja bērns jūtas droši, tas ir pamats no kura atsperties, lai izzinātu pasauli un mācītos!

Kas ir tas, kas veido vidi bērnudārzā? No vienas puses, tā ir fiziskā telpa un materiāli, taču nedrīkst aizmirst, ka vide ir arī sociāli un kulturāli apstākļi. Tie ir skolotāji, citi bērni un tādas it kā “neredzamas” lietas kā, piemēram, komunikācijas kultūra starp pieaugušajiem, šajā gadījumā – personālu. Bērns to visu redz, vēro un uzsūc sevī. Ja mēs formāli bērnam mācām, piemēram, sasveicināties, bet paši, satiekoties kāpnēs, ar vienaldzīgām sejām paejam viens otram garām nesveicinoties, tad kāpēc, lai mēs sagaidītu to, ka bērns būs iemācījies sveicināties?

No vienas puses mēs zinām, ka bērni dabiski tiecas izzināt pasauli un reizēm liekas – mācās paši. No otras – bērni neiemācās valodu, ja viņi to nedzird (vai iemācās nepareizi, ja kāds runā nepareizi) un neiemācās lasīt, ja viņiem nav pieejami burti, tāpēc, radot vidi pirmsskolā, tiek domāts par to, lai tā būtu bērna izziņu rosinoša, bet arī mēģinot sameklēt līdzsvaru, lai nenonāktu līdz pārstimulācijai.

Pirmais, ko pamanīsiet, ja ienāksiet kādā no “Ketes mājas” grupiņām – gandrīz visi priekšmeti ir radīti no dabīgām izejvielām. Mēs uzzinām par pasauli caur maņu orgāniem. Ir svarīgi, lai bērni sajustu dabīgu materiālu, jo tas ir patīkamāks, īstāks, daudzveidīgāks un dzīvāks. Vai esat ievērojuši, ka mazi bērni daudz labprātāk spēlējas ar virtuves katliem un vākiem, nevis modernajām plastmasas rotaļlietām ar spožām podziņām? Bērni instinktīvi tiecas pēc īstā un dzīvā.

Pirmsskolā tiek domāts par to, lai priekšmeti veicinātu bērna radošumu un attīstību visās mācību jomās, un te var atrast visu, minot dažus piemērus – kluči, beramie, sveramie, veramie u.c. materiāli, adīti dzīvnieciņi un lellītes, audumi un somiņas, neskaitāmi radošo darbu materiāli, dabas materiāli, grāmatas, galda spēles un vēl, un vēl. Dabas materiālu priekšrocība ir tā, ka tos var izmantot ļoti daudzveidīgi. Kāds ieliek čiekurus somiņā un tie ir saldumiņi, kāds cits no čiekuriem izveido sava vārda pirmo burtiņu, vēl kāds izdomā, ka pa čiekuriem var arī pastaigāt.

Īpaši tiek domāts par to, kā šī vide ir organizēta. Pareizi organizēta vide veicina bērnu mācīšanos. Mums var būt visi iespējamie materiāli, bet ja tie stāv uz augstākā plaukta, bērni netiks tiem klāt. Izliekot visus materiālus vienlaicīgi bērniem pieejamā vietā, viņi apjuks un nesapratīs ko ar tiem iesākt. Pirmsskolā skolotāji ļoti rūpīgi pārdomā grupiņas iekārtojumu, lai tur būtu vieta gan grupu, gan individuālam darbam,  lai radošās un reizēm skaļās rotaļas mājiņā netraucētu darbiņus, kurus citi bērni veic pie galdiem.

Videi pirmsskolā ir arī liela nozīme pašvadītas mācīšanās prasmes attīstībā. Ir svarīgi, lai bērns brīvi varētu atrast sev nodarbošanos, kas nozīmē, ka materiāliem ir jābūt pieejamiem, vai arī viņš zina, ka var tos pajautāt skolotājai. Grupiņā ir arī atgādnītes un vietiņas, kas ļauj bērnam pašam mācīties organizēt savu mācību procesu, piemēram, speciāla vieta “Pabeigšu vēlāk”, kur bērns var pieknaģēt darbiņu, ko nav varējis pabeigt. Attiecīgi darbiņš atrodas acu priekšā un atgādina, ka vispirms jāpabeidz iesāktais, pirms ķerties pie kā jauna. Gatavojoties svētkiem vai citos nolūkos, var tikt radīta tabula ar darbiem, kas jāpaveic. Tā atrodas grupiņā pie sienas bērniem pieejamā vietā un katrs var atzīmēties, ko ir paveicis un redzēt, kas vēl jāizdara.

Piemērs no “Ketes mājās” dzīves – otrajā grupiņā tika organizēts gājiens uz tirgu. Uz lapas tika rūpīgi izplānots, kas tieši ir jānopērk, prognozētas cenas, bet atnākot atpakaļ pierakstīts, kas tika nopirkts un cik tas maksāja. Tāpat šādā plakātā var uzzīmēt arī karti ceļam uz tirgu, pēc atgriešanās pierakstīt, kas bija tas, ko redzējām un beigās jautājumus, kas radās un, kas vēl jānoskaidro. Šādi plāni vidē palīdz lielākiem bērniem fokusēties un vadīt savu darbību. Turklāt, pieredzētais netiek ielikts skapī un aizmirsts. Vizuāla atgādne palīdz bērniem nostiprināt iegūtās zināšanas.

Līdzīgā veidā darbojas arī “runājošā siena”. Uz tās atspoguļojas mācību saturs attēlu, burtu, rakstu, objektu veidā. Tādā veidā mācību satura aktualitāte bērnam visu laiku ir pieejama, turklāt šī siena ir “dzīva” – bērni paši, ar skolotājas atbalstu, veido tās saturu, tādā veidā aktīvi piedalīdamies vides veidošanā un savā mācību procesā.

SOCIALIZĒŠANĀS BĒRNUDĀRZĀ

JAUKTA VECUMA GRUPU PRIEKŠROCĪBAS GATAVOJOTIES SKOLAI

Liela daļa vecāku, kas piesaka bērnu bērnudārzā atzīmē, ka vēlas, lai viņu bērnam būtu iespēja socializēties, bet, ko gan tas nozīmē, un kā šī socializēšanās var palīdzēt gatavoties skolai?

Mēs visi esam sociālas būtnes. Zīdaiņi no savas dzīves pirmajām nedēļām vislielāko interesi izrāda par mātes seju, un tieši attiecības ir tās, kas veicina bērna attīstību. Vecāki, bērna pirmajos divos dzīves gados, ir visa viņa pasaule.

Bērnam pieaugot, notiek tas, ko psiholoģijā sauc par individuāciju - separāciju. Bērns sāk sevi saprast kā atsevišķu no mātes, un viņš sāk interesēties par apkārtējo pasauli. Lēnām aizsākas “atdalīšanās”, kas ilgst līdz pieaugušā vecumam. Bērnudārza uzsākšana var būt viens no pirmajiem pakāpieniem šajā ceļā. Šajā ceļā bērns iepazīst sevi caur dažāda veida pieredzēm, tajā skaitā, attiecībām ar citiem. Vecuma posmā 2-3 gadi, bērni sāk interesēties par citiem bērniem, taču viņi visbiežāk spēlējas blakus, nevis kopā. Ap 3 gadu vecumu bērni vēl ir ļoti “egocentriski”, viņiem šķiet, ka visi pasauli redz tāpat kā viņi. Ap 4 gadiem bērna smadzenes ir nobriedušas tik tālu, ka viņi sāk saprast, ka citiem varētu būt atšķirīgas domas, jūtas un viedoklis kā viņiem. Pamazām sākas kopā spēlēšanās laiks, kurā jau parādās sadarbība. Tieši šajā brīdī socializācija ar citiem bērniem ir īpaši svarīga, jo palīdz attīstīt empātiju, pieņemt to, ka citu viedoklis var būt atšķirīgs, veicina sadarbības prasmju attīstīšanu. Esot kopā ar citiem, mēs mācāmies arī to, kas esam paši. Šis ir īpaši svarīgi gatavošanās skolai kontekstā. Veiksmīgas socializēšanās prasmes ir arī viens no galvenajiem priekšnoteikumiem sekmēm mācībās un mierpilnākai adaptācijai skolas vidē.

“Ketes mājā” bērni rotaļājas un mācās jaukta vecuma grupās, un mēs labprāt izmantojam to priekšrocības. Tā ir dabiska vide, gluži kā ģimenē, kurā aug dažādu vecumu bērni. Bērni emocionāli ir daudz tuvāki, empātiskāki un vairāk tendēti uz sadarbību, nekā sacensību. Ja četrus gadus vecs bērns redz, ka pirmsskolas vecuma bērns raksta burtus un tāpēc pārdzīvo, ka to vēl nemāk, tad skolotāja saprotoši norāda uz gadu atšķirību. Bērniem ir iespēja dabiskā veidā piedzīvot secīgumu un samazināt tendenci salīdzināt sevi ar citiem.

Mazie bērni vēro lielos ar zināmu apbrīnas devu un mācās no viņiem. Pavisam nesen kādā no grupiņām lielie bērni izdomāja, ka rīkos koncertiņu. Bērni uzbūvēja skatuvi, sadalīja instrumentus, vienojās par uzstāšanās kārtību, sazīmēja biļetes un mazos uzaicināja par skatītājiem. Izspēlējušies pēc sirds patikas, lielie aizdevās savās darīšanās. Un tad tik sākās! Mazie tūliņ pārņēma stafeti, un skatuve čumēja un mudžēja no jaunajiem mūziķiem

Mācību process rotaļnodarbībās un radošajās nodarbībās visa vecuma bērniem notiek kopā. Skolotāja plāno šo procesu 3 posmos dažādām vecuma grupām. Piemēram, ja pavasarī tiek iesētas sēkliņas, tad mazākie ņemsies melniem pirkstiem pa zemi un, laikam ejot, vēros, kā tās spraucas pretī saulei. Vidējie bērni domās par to, kas nepieciešams, lai tās izaugtu. Savukārt lielāko bērnu mācīšanās process tiks padziļināts, piemēram, iesējot sēkliņas dažādās augsnēs, prognozējot to dīgšanas laiku, pētot un salīdzinot atšķirības.

Jaukta vecuma grupas priekšrocība ir arī tā, ka skolotājs spēj pievērsties individuālu bērnu vajadzībām. Tas ir īpaši noderīgi, ja pie kādas no prasmēm vēl jāpiestrādā. Plaši tiek pielietots arī princips “bērns māca bērnu”. Bērns, kurš kaut ko nesaprot, bieži vēršas pie sava drauga, jo tā ir komfortablāk. Savukārt, draugs, izskaidrojot, nostiprina pats savas zināšanas, un pie reizes tiek radīta sajūta, ka ir pavisam normāli, ja es vēl kaut ko nezinu.

Mūsuprāt, šāda pieeja ir dabisks plūdums, kas māca to, ka visam savs laiks, ka varam viens otram palīdzēt un atbalstīt, ka mēs mācamies labāk sadarbojoties. Vai nebūtu jauki, ja šāda attieksme pret mācīšanos varētu turpināties arī skolā? Jaunais, pilnveidotais izglītības saturs to paredz, un mēs ticam, ka ar labiem pamatiem bērnudārzā viss ir iespējams.

                                                                                      VALODU MĀCĪBU JOMA PIRMSSKOLĀ

Mācību jomas ir viena daļa no tā, ko bērns apgūst bērnudārzā. Tās neizdalās tik skaidri kā skolā, kur latviešu valodai, matemātikai, mūzikai u.c. katrai ir sava mācību stunda. Bērnudārzā mēs dzīvojam dzīvi visā tās krāšņumā, un kā jau dzīvē – ne vienmēr var novilkt striktas robežas.

Ja mēs no rīta runājam par laikapstākļiem, vai var teikt, ka mācamies tikai dabaszinības? Bērni aktīvi stāsta par novēroto, izrunā skaņas, mācās veidot gramatiski pareizus teikumus, attīsta stāstītprasmi. Savukārt, pēcpusdienā bērni var zīmēt, līmēt un griezt sniegpārsliņas visdažādākajās ģeometriskajās formās! Skolotāja var likt lielāku uzsvaru uz konkrētu mācību jomu, ja tas nepieciešams, piemēram, lai iepazīstinātu bērnus ar īpašības vārdiem, skolotāja var aicināt bērnus izdomāt visdažādākos apzīmējumus sniegam.

Valodas attīstība, lasītprasme un rakstītprasme ir jāsaprot plašākā kontekstā. Visi pirkstu darbiņi - vēršana, pīšana, zīmēšana vai māla mīcīšana, sagatavo bērnu rakstīšanai uz papīra. Fiziskā attīstība ir visa pamats pirmsskolā. Ja bērns nepārvalda savu ķermeni, viņš arī nespēs savaldīt rociņu, rakstot uz papīra. Bieži vien, pirms ķerties pie lapas, tiek izpildīti dažādi vingrinājumi telpā, gaisā velkot līnijas, bērniem pašiem mēģinot sastāties aplī, vai izrakstīt savus burtiņus sniegā ar pēdām. Un tā, pa vienam solītim, bērna rokas un pirkstu muskulatūra ir nostiprinājusies, griba ir uztrenēta, koncentrēšanās spējas attīstītas. Tiek iegūta kontrole pār savu ķermeni, lai varētu sākt mācīties rakstīt vārdus un teikumus!

Līdzīgi ir arī ar lasītprasmi. Bērni ātri vien iemācās atpazīt simbolus, jo tie mums ir visapkārt. Jau pavisam mazs bērns zina, ko nozīmē sarkanā un zaļā gaisma luksoforā, zina, kā skan uzraksts uz piemājas veikala sienas, jo tas tik daudz reizes “lasīts” kopā ar mammu. Burtu lasīšana daļēji ir simbolu atpazīšana. Tomēr tas, ka bērns zina visus burtus, nenozīmē, ka viņš prot lasīt. Tas ir tāpēc, ka, lai bērns lasītu, smadzenēm ir jāizveido saiknītes starp vizuāli uztvertās informācijas (simboli) un audiāli uztvertās informācijas (skaņas) centriem. Šīs saiknītes smadzenēs palīdz izveidot dažādi fonoloģiski vingrinājumi – darbošanās ar vārdu skaņām, skaitāmpanti, skaņu izdalīšana, burtošana utt.

Mācīšanās procesam ir jābūt jēgpilnam. Mēs nevaram bērnu apsēdināt pie galda un teikt: "Tā, tagad tu mācīsies burtus!”. Vai jums pašiem patiktu tā mācīties? Mēs mācāmies labāk tad, kad mums ir interesanti. Bērniem patīk darba lapas, un reizēm viņi tās prasa paši. Darbošanās lapā bieži ir rotaļa – izrakstīt dūraiņus dažādos rakstos, savilkt līnijas tā, kā lien čūska, vai, zīmējot zigzagus, attēlot zaķa lēcienus. Tomēr mums ir jābūt vērīgiem un jāpamana, kad darba lapas vairs nesagādā prieku. Bērnudārzā galvenais uzdevums ir raisīt pozitīvu attieksmi pret mācīšanos.

Jēgpilnība rodas tad, kad pievēršam uzmanību bērnam personīgi svarīgām lietām. Lielākā daļa trīs gadus vecie bērni jau sāk izrādīt interesi par sava vārda pirmo burtiņu. Pamazām bērnam rodas interese arī par citiem burtiem. Jēga ir tad, kad lietojam rakstīšanu ikdienā. Ja bērni spēlējas auto remonta darbnīcās, tad viņi paši raksta izkārtnes un mašīnu marku nosaukumus. Tāpat tiek rakstīti plakāti, ielūgumi, zīmītes un dažādās atgādnītes ikdienā. Mūsu pavāre Daiga ne vienu reizi vien ir saņēmusi vēstulītes ar pateicībām par garšīgajām pusdienām, vai ieteikumiem un vēlmēm nākotnes ēdienreizēm.

MATEMĀTIKA PIRMSSKOLĀ

Bērni ik dienas saskaras ar jauniem, aizraujošiem impulsiem, kas ļauj izpētīt lietu kārtību pasaulē, un matemātika labi palīdz saprast, kāda tā kārtība ir.

Tāpat kā ar valodu, arī ar matemātiskajām idejām bērni saskaras ļoti agrīnā vecumā. Liela daļa pieaugušo bērna matemātisko izpratni ikdienā veicina intuitīvi. Iedomājieties, ka bērniņš ir izdzēris ūdens glāzi, rausta mammu aiz piedurknes un neatlaidīgā balsī prasa: “Vēl!” Bērns apgūst daudzuma konceptu. Savukārt, mamma, iespējams, neko daudz par to nedomājot, saka: “Ā, tu izdzēri tukšu? Nāc, es ieliešu tev vēl!”

Bērnudārzā notiek līdzīgi, taču jāņem vērā, ka mācīšanās procesam ir vairākas pakāpes, un pieredzējuši pirmsskolas izglītības pedagogi šo procesu virza apzināti, ar skatu uz vecumposmam un katram individuālam bērnam atbilstošajiem sasniedzamajiem rezultātiem.

Matemātikas izpratnes veidošanās sākas darbībā ar dažādiem priekšmetiem. Bērni spēlējas un spēles gaitā gūst dažādas pieredzes par skaitu, izmēru, daudzumu, formām, telpu. Tā var būt konstruēšana ar koka klučiem, kur kāds bērns taisa vilcienu ar mazajiem klučiem, bet otrs tādu pašu vilcienu ar lielajiem klučiem. Taču, kā tas nākas, ka mazo kluču vilciens ir garāks? Vai arī zupas vārīšana “virtuvītē” ar filcētajiem dārzeņiem, kuri visi katliņā nesatilps.

Lai šo pieredzi padarītu bērnam pieejamu un izmantojamu, bērnam par to ir jāsāk domāt. Pedagogs veicina bērna domāšanu izmantojot dažādus direktīvākus uzdevumus, vai akcentējot bērnu pieredzi spēļu laikā.

Pirmsskolā ir būtiski apgūt pamata matemātiskos priekšstatus. Tā ir izpratne par ģeometriskajām figūrām, formām, kas pašos pamatos sākas ar telpiskās izjūtas attīstīšanu. Tā ir izpratne par līdzībām un atšķirībām, kas izcili tiek attīstīta arī tik ikdienišķā norisē, kā “kārtošana”, kur visas mazās filcētās lellītes uzreiz pamana, ja viņu grozā iemaldījusies kāda koka rotaļu mašīna. Bērni attīsta izpratni par daudzumiem un mērvienībām. Tiek apgūts tas, kas ir aktuāls bērnam, piemēram, izmērīts katra garums, nomērot ar nosacīto mēru.

Attiecībā uz skaitļiem, pirmsskolā mācās saprast, kas ir skaitlis, skaitļa sastāvu un kā ar to manipulēt 10 apjomā. Sākumā to palīdz izdarīt darbības ar dažādiem priekšmetiem, kā arī spēles ar skaitļiem, ko skolā sauc par teksta uzdevumiem. Ja Annai šodien ir dzimšanas diena, un viņa savas dzimšanas dienas kūkas dekorēšanai atnes 10 zemenes, bet divas no tām mēs jau apēdām, cik zemenes mums ir palikušas?

Būtiskākais ir tas, ka šī ir dabiska bērnu ikdienas sastāvdaļa. Mēs runājam par zemenēm tad, kad Anna patiešām ir atnesusi zemenes. Pēc tam praktiskā pieredze tiek apzināti ienesta mentālajā telpā ar domāšanas palīdzību. Pakāpeniski bērns abstrahē piedzīvoto un sāk spēt to apzīmēt ar matemātiskajiem simboliem – cipariem. Šādā veidā mācīšanās ir efektīva, jēgpilna, nozīmīga un interesanta pašam bērnam.

                                                                                              BĒRNS SABIEDRĪBĀ

Sociāli pilsoniskā mācību joma pirmsskolā nozīmē to, ka bērni attīstās noteiktā kultūrvidē un mācās iekļauties sabiedrībā kā tās pilntiesīgi locekļi. Ko tas nozīmē mazam bērnam? “Ketes mājas” mazuļu grupiņas divgadniekam tas ir skaļš “Es pats!” tad, kad jāšņorē zābaki, un tas nekas, ka zābaku šņores vēl neklausa mazos pirkstiņus.

Iekļaušanās sabiedrībā sākas ar sevis un savu robežu apzināšanos, piemēram mājiņu būvēšana. Rotaļu māju būvēšana ir spogulis bērna iekšējiem procesiem – bērna personības attīstībai. Sākumā mājiņas ir nestabilas, brūk un gāžas, taču bērns nepadodas, viņš turpina cītīgi strādāt pie mājas robežām. Līdz ar māju, viņš būvē arī savas personīgās robežas. Mēs savās mājās neielaižam ikvienu ciemiņu. Arī bērni mācās noturēt savas robežas un izvēlēties, kuram atvērt savas mājas durvis. Viņi mācās cieņpilni pietuvoties viens otram, pieklauvējot un pajautājot vai drīkst ienākt, kā arī mācās pieņemt atraidījumu. Skolotāja, saprotot šī procesa nozīmīgumu, nenorādīs: “Tev jālaiž Jānis tavā mājiņā”. Tā vietā tiek rosināta saruna par to, kā otram pietuvoties pieklājīgi, kā iemācīties atteikt un kā saņemt otra noraidījumu.

Iekļaušanās sabiedrībā nozīmē arī aktīvu darbību, piedalīšanos, kā arī savas rīcības un tās seku izvērtēšanu. Tas parādās tādās ikdienas darbībās, kā savākšana aiz sevis, ja kaut kas ir izlijis vai nokritis. Visi bērni grupiņā zina, kur atrodas liekšķere un mazo slotiņa, un, kā to lietot. Reiz, viens no lielāko grupiņu bērniem bija sevišķi nebēdnīgs un, ejot mazgāt rokas pēc gleznošanas, izdomāja atstāt savu zilo plauktus nospiedumus uz visām sienām ceļā līdz izlietnēm. Audzinātāja, bez liekas moralizēšanas vai bāršanās, bērnu laipni aicināja sameklēt lupatiņu un visus savus “parakstus” notīrīt. Ja pašam aiz sevis jāsavāc, tad nākamreiz nāksies padomāt vai sienas gribas “apgleznot”.

Bērni pirmsskolā apzinās sevi, savu ģimeni, tuvāko apkārtni, savu pilsētu. Mēs padziļināti izpētām to, kas mums ir apkārt, kas ir vistuvāk. Iepazīstinām ar ģimeni. Iemācamies savu adresi. Izpētām tuvāko apkārtni un pilsētu. “Ketes mājas” atrašanās vieta Vecrīgā dod mums daudz iespēju. Mēs ejam uz sociālām vietām – muzejiem, tirgu, bibliotēku u.c., mācāmies atbilstoši uzvesties sabiedriskās vietās. Lāčplēša dienā dodamies nolikt svecītes pie Rīgas pils mūra. Latvijas dzimšanas dienu svinam tāpat kā katrs savējo – ar pašu gatavotu biezpiena kūku Latvijas krāsās.

Arī mūsu senču svētki ir Latvijas svētki - Meteņi, Lielā diena, Maizes diena u.c. Mums ir iespēja mācīties tautasdziesmas, ticējumus un rotaļas, kas mūs tuvina Latvijas dabai un tās ritumam, cauri gadalaikiem, godinot mūsu zemes bagātības un senču tradīcijas. Tas viss bērnam sniedz drošības sajūtu, palīdz attīstīt identitāti un piederības sajūtu. Bērns iedzen saknes mūsu zemītē, lai pēc tam būtu no kā atsperties lidojumam!      

DABASZINĀTNES

Dabaszinātņu mācību joma ir viena no jomām, caur kuru izglītības saturā ienāk arī pārējās mācību jomas, prasmes un tikumi. Dabaszinātnes māca pētīt, eksperimentēt un saprast. Skolotājs ir blakusesošs, veicinot bērna dabisko izziņas un pētīšanas kāri, atbalstot, rosinot un virzot ar attiecīgajiem jautājumiem, piemēram, kāpēc čiekurs sausumā atveras, bet mitrumā aizveras, kādi ir čiekuru veidi un ko mēs varam čiekuros atrast.

Tāpat kā citās mācību jomās, arī dabaszinātnēs zināšanu apguvei ir trīs, bērnu vecumam atbilstoši, posmi. Viena temata ietvaros jaunākie bērni praktiski darbojas, vēro, apgūst jaunus vārdus un attīsta prasmes. Vecākie bērni iet solīti uz priekšu un mācās izvērtēt un izdarīt secinājumus, tādā veidā attīstot kritisko domāšanu. Caur dabaszinātnēm mācību saturā ienāk arī tikumi. Mēs praktizējam cieņpilnu, saudzīgu un atbildīgu attieksmi pret dabu un tās resursiem, apzinoties, ka mēs paši esam daļa no tās.

Praktiska darbošanās palīdz saredzēt cilvēka saikni ar dabu. Ēdot maizi, mēs ne vienmēr aizdomājamies par tās izcelsmi. “Ketes mājā” ik rudeni atzīmējam Maizes dienu. Augusta nogalē ir savāktas kviešu vai kādu citu graudu vārpiņas. Bērni izloba graudiņus un samaļ tos mazajās dzirnaviņās. Tavu brīnumu – no graudiem rodas milti! Apgūstam arī to, ka miltus var taisīt no dažādiem graudiem, pamanīt kā atšķiras dažādu graudu vārpas.

Kaut arī “Ketes māja” atrodas Vecrīgas sirdī, saikne ar dabu ir viena no mūsu pamatvērtībām. Tie ir dabiski materiāli, no kuriem veidotas rotaļlietas, un ar kuriem paši ikdienā darbojamies. Bērni pēta dažādas priekšmetu īpašības, formas un faktūras. Iknedēļas ritms ietver ziedu dienu pirmdienās, dārzeņu dienu ceturtdienās un augļu dienu piektdienās. Bērni, atnesot dabas veltes, tās arī pēta un izzina. Kas ir sniegogas? Kāpēc tās tā sauc? Re, Linda atnesusi kadiķa zariņu! Izskatās, ka tam ir skujas. Kāds mežā izskatās kadiķis? Vai tas ir tāds pats liels koks kā egle vai priede?

Vismaz divas reizes gadā mēs dodamies Meža dienas piedzīvojumā. Tā ir diena, kad visu bērnudārza rosību pārceļam uz mežu - gan nodarbības gan pusdienas, gan diendusiņu. Mežā mēs aktīvi pētām visu, kas apkārt. Pētīšanas iniciatīva visbiežāk nāk no pašiem bērniem. Pamanīts tiek it viss – sēnes, ogas, jāņtārpiņi, vardulēni, interesanti koki, sūnas un ziedi. Skolotājas var šo izpēti veicināt, piedāvājot kādus uzdevumus, piemēram, darba lapiņa “Atrodi mežā”. Šāda veida uzdevumi ir īpaši saistoši vecākajiem bērniem, kas to uztver kā interesantu spēli un izaicinājumu.

Dabā valda noteikts ritms un kārtība. Latviešu svētki un tradīcijas palīdz saskaņoties ar šo ritmu. Meteņos sākam atvadas no ziemas, vērojam, kā kūst sniegs. Siltajā saulītē putni sāk čivināt skaļāk un aizrautīgāk. Ir laiks ievērot putnus, paskatīties, cik tie var būt dažādi, iemācīties to nosaukumus, sadzirdēt, kā skan to balsis. Lielā diena ar saulītes sagaidīšanu un olu izraibināšanu atgādina par jauna dzīvības cikla sākšanos. Tas ir laiks, kad sēt sēkliņas, pētīt un izzināt, kas nepieciešams, lai tās augtu. Un galu galā – to, kas izaudzis, arī notiesāt! Uz veselību!     

                                                                                                    VESELĪBA UN FIZISKĀS AKTIVITĀTES