MEŽA DIENA
Kā katru gadu, rudenī, sagaidot īsto mirkli, Ketes mājas bērni kopā ar audzītēm un dažiem drosmīgajiem vecākiem dodas
mežā. Sapakojuši sev līdzi visu nepieciešamo, sākot no sausām zeķītēm, kuras
var nomainīt, ja peļķē iekāpts par dziļu, līdz mīkstam guļammaisam, kurā ielīst
meža diendusas laikā.
Diena sākās ar braucienu autobusā, kur neatņemama sastāvdaļa ir brokastu
ēšana. Vienā rokā cīsiņš, otrā siermaizes šķēle, un piedzīvojums var sākties. Kādam
jau gadskārtējā pieredze ar gaidām par mežu un, ko tajā varēs darīt. Citam
brauciens uz mežu ar grupiņu un audzītēm ir pirmo reizi, pilns sajūsmas un,
varbūt arī neziņas.
Diena solījās būt saulaina, silta un bez lietus. Izkāpjot no autobusa
katra audzinātāja ar auklīti sapulcināja ap sevi savus bērnu un devās mežā.
Viena grupiņa pa labi, gar ceļa malu, otra pa kreisi, sperot soļus pa šauru
taciņu. Katrs mežā atrada savu vietu kur būt, kur atklāt un kur piedzīvot meža
burvību visā pilnībā.
Mežs bija pilns ar sārtām brūklenēm, arī kāda mellene bija aizķērusies
mētras galā. Zem priežu un egļu zariem sūnās bija paslēpušās baravikas,
gailenes, priežu bekas un daudzas cita sēnes, kuras pildīja bērnu līdzi paņemtos
groziņus.
Mežā tika būvētas mājiņas, atklātas alas, un no mežā atrodamajaiem
materiāliem tika veidoti dažnedažādi rīki un rotaļietas. Mežs kļuva par bērnu
rotaļu laukumu, kur kopā ar audzinātāju un auklīti bērni apguva zināšanas par
mežu, dabu un visu dzīvo sev apkārt.
Tika izpētīts katrs atrastais kukainītis un zariņš, katra vabolīte un
sēnīte.
Nogurumam tuvojoties, grupiņas atkal satikās, lai kopīgi paēstu
bērnudārza sagatavotās pusdienas, un pēc tam bērni bija gatavi lielākajam
dienas brīdim - meža snaudai. Diena izvērtās ļoti silta un saulaina. Grupiņas
atkal šķīrās, lai atrastu sev tīkamāko meža stūrīti, kur varētu nosnausties.
Katrs izklāja matracīti un guļammaisu, noklausījās savas audzītes sagatavoto pasaku un devās pie miera. Putnu čalu un vēja skaņu ieaijāti, bērni baudīja
meža mieru un rāmumu. Kāds aizmiga dziļā miegā, kāds ar aizvērtām acīm snauda,
citam mežs likās tik saviļņojošs un jaunu iedvesmu pilns, ka acis bija grūti
noturēt ciet.
Kad snauda bija galā, grupiņas atkal satikās, lai ieturētu stiprinošu
launagu, un tad jau bija laiks doties prom no meža. Noguruši un piedzīvojuma
gara pilni, tie ceļa galā satika savus vecākus, lai dotos mājās un dalītos ar
dienā pieredzēto un gaidītu nākamo meža dienu.